Ievietot sludinājumu

Bez dzejoļa Aiz manis nepaliks tukšums, Bet dzīvības pilni graudi…(Ā. Elksne) Un atmiņas ziedēs ap viņu baltas kā ābeles.(Ā. Elksne) Lai tev dzimtās zemes vēji Klusu miera dziesmu dzied.(J. Silazars) Skumjām dvēsele pielīst Pelēkās puteņu dienās…(A. Zēbergs) Šonakt asaras pārtaps par zvaigznēm, Vējš tās uznesīs debesīs.(G. Račs) Ziemeli, pieklusti šobrīd mazliet, Balts cilvēks uz baltu mūžību iet.(V. Aizupe) Es jau neaizeju, Es vienmēr būšu putenī, bērzos, Zvaigznēs un bērnos savos...(Ā. Elksne) Paņem līdzi saules glāstu, Ko tev draugu rokas liek, Lai tev, smilšu klēpī dusot, Mazu brīdi siltāk tiek.(P. Priede) Virs galvas mūžīgs piena ceļš, Un mūžīgs ceļš zem kājām. Tas ved uz zemi laimīgo, Un izrādās – uz mājām.(M. Zālīte) Vairs neiešu pa sila sūnu taku, Neglāstīšu bērza tāsi balto. Vien egļu zaru nolieciet man blakus, Lai vieglāk ir, lai nejūt zemes elpu saltu.(K. Apškrūma) Vēl koptais dārzs mans ziedēs Un balti bērzi skums, Te viss, kas darīts, paliek, Es nešķiršos no jums.(V. Brutāne) Liegas pārslas lido klusi Melno zemi klāt, Vedam tavu mīļo sirdi Sniegā ieaijāt.(Z. Vijupe) Aizsnieg skuju klāta taka, Sniegs vēl snieg un snieg. Tev zem baltās sniega segas Dziļi jāaizmieg.(Z. Vijupe) Tu arvien būsi šai pusē, Tai gaismā, ko atstāji mums, Kaut arī sirds Tava klusē, Mums paliek šis mantojums.(Ā. Elksne) Un tad, kad zvaigzne krīt, Tā it kā iekož: Viss nepaliekošs ir Un nepietiekošs.(I. Ziedonis) Un, kad es paskatos uz rietiem, Kāds roku man uz pleca liek: Mums šajā dzīvē visa pietiek, Mums tikai Laika nepietiek…(I. Ziedonis) Viss jāatstāj. Kad saule pavasarī Sies atkal vaļā puķu pumpurus, Ar saviem straujiem ziemeļvēju zirgiem Būs ziema viņu aizvedusi līdz.(Ā. Elksne) Šie pavasara vēji brāzmojošie Ir tavu elpu pārrāvuši pušu Un zilās debesis un stari spožie No tavām acīm gaismu aiznesuši...(Ā. Elksne) Trīs saujas vasaras, dzimtenes vasaras Dodiet man līdzi, kad šīsaule riet. Nevajag nopūtu, nevajag asaru! Klusu! Lai kamene ķimenēs dzied!(Ā. Elksne) Es palikšu tai kalnā vienmēr Un lejā nekāpšu nekad. Varbūt tu mani neredzēsi, Bet es tur būšu arī tad.(G. Račs) Tālā debess logā Skumja gaisma mirdz, Jūrā iekrīt nolauzts Gabaliņš no sirds.(G. Račs) Nekas nav mūžīgs, arī skumjas, Tās līdz ar ausmu izgaisīs, Trīs reizes lakstīgala pogos, Un sāpes aizspurgs debesīs.(G. Račs) Tikai atmiņas klusas Kā mīļi un zināmi soļi Palicējiem Visu mūžu skan blakus.(V. Grenkovs) Sniegi tik neprātīgi balti… Un man bail, ka zemei šonakt auksti. Un es nezinu, pa kuru laiku klusi Mana sirds tā cieši šonakt Aizmigusi…(M. Freimanis) Tu aizej sniegos baltos, Uz kokiem baltas ēnas krīt, Un vēji klusinātos altos Tev klusu šūpļu dziesmu dzied.(K. Apškrūma) Caur vakara krēslu, Caur vakara miglām rēnām Mēs aizejam Un pamazām kļūstam par ēnām.(I. Ziedonis) Sniega pārslas nokrīt klusi, Māmulīte aizmigusi. Baltā smilšu palagā Savu dzīvi satinusi.(M. Jansone) Caur sniegotu rītu Tu projām aizgāji klusi, Savas baltās un nebaltās dienas, Mūža kamolā satinusi.(Ā. Elksne) Vai tie mākoņi piekusuši, Vai tu esi aiz mākoņiem, māt, Varbūt dievkoka tumšzaļā zarā Vēl ar tevi var parunāt…(S. Kaldupe) Sīki, mazi zāles asni Dusēs ziemas mieru salto – Ej Tu arī miera ceļu, Māmiņ manu, mīļo, balto.(O. Zanders) Zem zaļiem kokiem vakarā Es runājos ar saules rietu; Zem zaļiem kokiem vakarā Tu atradi sev mūža vietu. Dieviņš deva, zeme ņēma, Zeme visu nepaņēma, Mīļi vārdi, labi darbi, Tie palika šai saulē. Dziedot dzimu, dziedot augu, Dziedot mūžu nodzīvoju, Lai iet mana dvēselīte Pie Dieviņa dziedādama. Dusi saldi, māmulīte, Baltā smilšu kalniņā. Mīļi bērnus audzināji, Gaišas dienas vēlēdama. Daudz dieniņu mūžiņā, Citas vieglas, citas smagas. Smagākā tā dieniņa, Kad pietrūka māmuliņas. Spoža zvaigzne pārtecēja Pār māmiņas nama jumtu; Tā nebija spoža zvaigzne, Tā māmiņas dvēselīte. Skumju ceļu Māra tek Basajām kājiņām, Tā aiznesa Dieviņam Māmulītes dvēselīti. Dziediet skaisti, eņģelīši, Pa debesu maliņām, Lai dvēsele nemaldās, Pie Dieviņa aizejot. Nepūšat, auksti vēji, Lai guļ mana māmuliņa: Mana mīļa māmuliņa Saldu miegu aizmigusi. Apsedz, Dieviņ, zvaigžņu sagšu, Klāj mākoņu paladziņu. Apklusuši tēva soļi, Dzīves ceļu staigājot. Tēti, tēti, mīļo tēti, Tavas bites raud, Raudu tavām bitēm līdzi, - Sāpe jāizraud. Tukša paliek lauku sēta, Klusa paliek istabiņa. Apklusuši tēva soļi, Nav vairs tēva padomiņa. Mūžam saule, mūžam mēness, Ne mūžam mūs tētiņš; Noriet saule, uzlec mēness, Mūs tētiņš nepārnāks. Kam, tētiņ, tālu gāji, Kā saulīte norietēji? Mums pietrūka mīļu vārdu, Tava gudra padomiņa. Lai tēva mīlestība paliek dziļi sirdī Par avotu, kur mūžam spēku smelt.(Z. Vijupe) Tēva sirds ir aprimusi, Čaklās rokas mierā dus.(J. Sirmbārdis) Tu, mīļo tēt, nu projām aizej klusi Tai ceļā pēdējā, no kura nepārnāk.(V. Grēviņš) Sāp sirds, no tēva šķiroties, Kad viņa taka smilšu kalnā iet.(J. Rūsiņš) Tēva padoms, tēva mīla Mūžam sirdīs nezudīs.(Z. Purvs) Smelies spēku dzīves ritmā, Glabā tēva padomiņu.(Z. Purvs) Pie tevis iešu, tēt, ar ziediem baltiem, Kad vasara tos bagātīgi sniegs. Ar egļu zariem sniegotiem un saltiem, Kad ziema smaržojošās puķes liegs.(A. Vējāns) Pie tēva kapa šodien klusi Sirds atvadoties tūkstošs paldies teic, Par visu, ko tu mūsu labā veici, Par visu, kas ir tēva roku dots.(Z. Purvs) Tēvs mūžu kā akmeni nolika Aparta tīruma malā, Ar delnu sviedrus norausa Un nopūtās... darbs nu ir galā.(Z. Purvs) Mīļo tēt, cik ļoti grūti Tevi zemes klēpim dot. Atvadoties sveikas sūtīt, Dziedāt dziesmu pēdējo.(Z. Purvs) Baltie bērzi, šalciet klusi, Sveiciet tālos apvāršņus. Tēva sirds ir aprimusi, Čaklās rokas mierā dus.(J. Sirmbārdis) Nu mūžs ir noslēdzies, Stāv ozols pagalmā un skatās, Kā aiziet tēvs caur vārtiem Savās mūža takās.(J. Rūsiņš) Cik salts šis rīts,- Klau, vēji staigā, Un kaut kur izgaisusi Tēva balss.(S. Sīle) Vismelnākā šķiršanās stundā Par ēnu, kad pārtop glāsts, Tēt, tie esam mēs, kuros tālāk, Nu skanēs tavs dzīvības stāsts.(K. Apškrūma) Dusi saldi, mīļo tētiņ, Mūža miegs lai tev ir salds. Auklēs tevi rasas rīti, Ziedi klās un sniedziņš balts.(A. Krūklis) Bērns, tava dzīvība bija Kā ķirsītis ziedos balts. Nu tumsas roku nolauzts, Tas mūžības vējos šalc.(K. Apškrūma) Es visam pāri. Es jau noziedēju. Es pirmās lapiņas tik pavērt spēju. Un pats es biju kā mākonīts. Bet māmiņai es biju austošs rīts.(F. Bārda) Dusi saldi, mazulīti, Vēsā vējā ziedi trīc. Paliek tavi saules rīti, Paliek celiņš neiemīts.(Z. Purvs)