Laikam tikai retais Salacgrīvā nepazīst Valdu LOGINU. Nākamgad kādreizējā vīķiete varēs svinēt dubultjubileju, kopš sevi dēvē par salacgrīvieti. Un viss šai piejūras pilsētā pavadītais laiks jo cieši saistīts ar kultūras norisēm.
Valdas darba mūžs bijis tiešām bagāts (ne jau naudas izteiksmē!) un interesants. Viss sākās, kad kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma absolventi (ar otro specialitāti deju kolektīvu vadītājs) norīkoja strādāt Alojas kultūras namā par mākslinieciskās daļas un reizē deju kolektīva vadītāju. Tur viņu par dzīvesbiedri noskatīja nākamais Salacgrīvas kultūras nama direktors Aloizs Logins, un 1958. gada augustā viņi Alojā nosvinēja kāzas. Pirms tam Valdas dzīvē bija vēl viens neaizmirstams notikums – būt vienai no 160 dejotājiem, kas 1957. gadā Latviju pārstāvēja Vispasaules jaunatnes festivālā Maskavā. – No katra rajona ņēma vienu pāri, bet mans pārinieks ne vienmēr tika uz mēģinājumiem Rīgā, tā mani salika kopā ar puisi no cita kolektīva. Iestudējām «Rucavieti», tam pat speciāli šuva jaunus tērpus. Koncertā, kas latviski saucās «Ziedi, mūsu jaunatne!», Lužņiku stadiona laukumā vienlaikus bija visu padomju republiku pārstāvji. Kamēr vieni centrā dejoja, pārējie veidoja fonu. Tā apguvām arī krievu, moldāvu, uzbeku, kirgīzu, moldāvu un citu tautu deju soļus, – viņa atceras. Bet 1958. gadā Aloizam sākās arī pirmais posms Salacgrīvas kultūras nama direktora postenī. Pēc tā laika likumiem sieva nevarēja strādāt vīra pakļautībā, un Valdai iedeva darbu zivju konservu rūpnīcā (ZKR), bet abi mitinājās turpat Aloiza darbavietā. – Mūsu istabiņa kādreizējā Saviesīgās biedrības namā atradās tieši tai vietā, kur tagad ir bibliotēkas un muzeja ēkas priekštelpa, – teic Valda.
