Ir sestdienas rīts. Pulkstenis rāda mazliet pāri septiņiem, kad izkāpju no redakcijas auto pie Korģenes bijušās skolas ēkas, lai pārsēstos bibliotēkas vadītājas Ilzes Baumanes mašīnā. Esmu pieteikusies viņai ceļabiedros braukšanai uz kaimiņzemes Igaunijas galvaspilsētu Tallinu. Otra braucēja – Salacgrīvas vidusskolas skolotāja Laila Rozenberga – jau priekšā. Taču mēs nedodamies ekskursijā iepazīt igauņzemi, abas skolotājas Tallinā strādā. Ilze un Laila turp jau septiņus gadus dodas katru otro sestdienu. Viņas brauc vadīt nodarbības turienes latviešu bērniem, mācīt gan valodu, gan tradīcijas.
Kad esam pārvarējušas nenormāli bedraino ceļa posmu, kas savieno Korģeni ar Salacgrīvu, tālākais brauciens rit raiti. Laila gan ieminas, ka nekā interesanta pa ceļam nav – lielākoties meži, nebūs īsti, kur acis piesiet. Arī Igaunijas tīrumi ir lietus izmērcēti, daudzviet lauki izskatās drīzāk pēc dīķiem. Brauciens tiešām brīžam liekas gaužām vienmuļš. Klusībā nodomāju – ak, kungs, un manām ceļabiedrenēm šitā jāruļlo regulāri. Mazliet pirms pusvienpadsmitiem jau esam galapunktā – piestājam pie Tallinas Kesklinnas krievu ģimnāzijas ēkas, kur latviešu skoliņa sestdienās īrē telpas. Ilze un Laila ceļ laukā no mašīnas somas un saiņus ar mācību materiāliem. – Viss jāved līdzi, jo ģimnāzijā skoliņa ir tikai īrnieki, neko atstāt nevaram, – abas skaidro. Arī audzēkņu vecāki daudz ko glabā pie sevis un sestdienās atved uz skolu.
