Pirms gadiem četriem pieciem staicelietes, kādreizējās ainažnieces Guntas RISTAMECAS dzīvē ienāca jauna aizraušanās – viņa sāka rakstīt dzeju. – Savs ceļš ir jānoiet, kamēr nonāc līdz apziņai, ka jāraksta. Kad esi pieaudzis, labāk arī saproti dzīvi. Varbūt atveras kāds augstāks prāts, bet pie tā tik un tā jāpiestrādā. Mani droši vien ietekmēja arī tas, ka vēlējos tikt uzklausīta, un caur savu dzeju izpaudu emocijas, kas sakrājušās. Tādējādi reizēm veidojot atgriezenisko saiti, kas ir nozīmīga, lai notvertu sajūtu, ka esi sadzirdēta un saprasta, – psiholoģiskus iemeslus šī vaļasprieka aizsākumam atklāj sarunbiedre. Pirmajos dzejoļos ievijies sveces motīvs, jo rakstīšanas procesā tā bijusi iedegta noskaņai.
Staicelietei Literārās akadēmijas Dzejas meistardarbnīca bija vērtīga skola
