Ar nodibinājuma Limbažu fonds (LF) veidotāju un vadītāju Spīdolu Lielmani viņas Lauciņos satiekamies pavēlā vakara stundā. Dienā akurāt notikusi biedrības valdes sanāksme, tāpēc ik pa brīdim viņa piemin tajā spriesto. Spīdola pusotru stundu garajā sarunā izklausās gana pretrunīga – te stāsta par biedrības nākotnes plāniem, te iebilst, ka nevar atrast sev aizvietotāju šajā darbā. Tāpat ieminas, ka neatliek laika savu ieceru piepildīšanai, bet tūlīt atkal atzīst: – Darbošanās fondā dod piepildījumu. Un galā vēl prātojums, ka diez vai viņai tomēr patiktu rimts dienu izkārtojums – kafija, televizors, grāmata, kafija, televizors, grāmata un, protams, darbs savā viesu mājā… Bet Spīdola jau ir pretrunīga pēc būtības: no skata aša un tieša, bet sirdī – cilvēks, kurš mūspusē īstenojis daudzus labdarības projektus. Neskati sievu (vīru) no cepures!
Par to visu runājam, jo Spīdolai 18. novembrī Latvijas simtgades pasākumā Limbažos par mērķtiecīgu labdarības attīstību un atbalstu sociāli neaizsargātajām iedzīvotāju grupām pasniegs pašvaldības augstāko apbalvojumu Goda novadnieks. Viņa pati gan tādam nodomam it kā pretojas. – Cilvēki padomās, ka es, savā vecumā tā skrienot un rosoties, esmu galīgi dulla. Un viņiem būs taisnība, – viņa secina, bet tūlīt arī piekrīt, ka dullajiem pieder pasaule. Viņai arī esot sajūta, ka tāds paldies nav pelnīts. Nav tik pamatīgas pēdas atstātas aiz sevis. Un tomēr Spīdolas darbu nospiedumi ir palikuši simtiem biedrības atbalstu saņēmušo cilvēku sirdīs.
