Par baznīcu daudzi no mums atceras divreiz gadā – Lieldienās un Ziemassvētkos, kad pēkšņi uzrodas vēlme aiziet uz dievnamu. Un vēl liela izmisuma brīžos, kad pat tie, kuri parasti skandē, ka Dievam netic, vērš skatu augšup un lūdz palīdzību. Arhibīskaps Jānis Vanags kādā no ciemošanās reizēm Limbažos labestīgi pajokoja, ka arī žurnālisti par mācītājiem atminas tad, kad uzrodas kāds sarežģīts ētiskas dabas jautājums vai globāla nelaime. Tad mācītāji tiek tincināti, kā to vērtēt, vai aicināti mierināt cilvēkus.
Man sanāca līdzīgi. Pirms kāda laika, rakstot par čekas maisiem, apjautu, ka jautājumu ir vairāk nekā atbilžu – kā vērtēt šos cilvēkus, kuru vārdus ieraudzījām kartotēkā? Nosodīt, attaisnot, censties izprast, noskaidrot visus apstākļus? Kā katrs no mums būtu rīkojies līdzīgā situācijā? Un cik balti un pareizi esam šodien? Runājot par nosodījumu, nebūt nedomāju laicīgo tiesu un politiķu pieņemtos likumus, bet tieši morālo aspektu. Meklējot atbildes, devos aprunāties ar Limbažu un Liepupes luterāņu draudzes mācītāju, Valmieras iecirkņa prāvestu Romanu Kurpnieku-Loginu.
