Mūsu pagāniskajās tradīcijās Lielās dienas svinēšana, protams, ir dzīvespriecīgs notikums. Un lai gan svētku simbols ir krāsoto olu nesējs garausis, neviens nav teicis, ka tos nevar pavadīt kopā ar citiem mājdzīvniekiem, kas par katru zaļo asniņu pavasarī priecājas vēl vairāk nekā cilvēki. Nebija gari jādomā, kur tādus sastapt. Šepat Katvaru Priedītēs ir dzīvelīga kompānija, turklāt vēl vajadzēja apskatīt un novērtēt saimnieces Zanes Magones pērn iegādāto pundurkaziņu saimi. Gribējās tikai tām uzmest skatu, taču sanāca iekļūt tādā brīvdabas priekšsvētku spēlē, kas lauku tūrisma sētā mums ievilkās uz pāris stundām.
Baltajam graudu spainītim Zanes rokās bija maģisks pievilkšanas spēks. Pirmās uz to iespringa klukstes un visi septiņi skaistuļi gaiļi. Uz saimnieces saucienu kūtspriekšā parādījās ne pārāk sen skūtās, ar pelēku pūciņu apaugušās trīs Romanovas šķirnes aitas. Tādus ģīmjus skatīju pirmoreiz. Aitas aplenca Zani un cēlās divkājās, bet spainīša saturs tām nebija domāts. Kas zina, kā būtu gājis, ja no kūts nebūtu izlidojis divreiz mazākais pundurāzis Pipars. Tas iebadīja aitām sānos, aši nolika pie vietas, lai redz, kurš sētā spēlē pirmo vijoli. Kā par nelaimi, šiverīgais lopiņš ieinteresējās par žurnālistiku. Vispirms tas mēģināja nolaizīt fotoaparāta objektīvu, pēc tam iepazīties ar to vēl tuvāk. Labi, ka tuvcīņas laikā atskanēja griezīgs bē-ē-ē un arēnai tuvojās pundurkazas ar četriem hiperaktīviem zīdaiņiem. Trīs ir skuķi, ceturtais – brālītis Spaiks. Tēva pienākums lika Piparam ķerties pie audzināšanas, tomēr sīkie dauzījās. Lai ķertu kadrus, nogūlos mauriņā, bet tai pašā brīdī 11 gadu vecais sniegbaltais suņuks Maksis nostājās kameras priekšā, paluncināja asti, tad nogūlās tieši priekšā, tēlojot, ka pēkšņi kļuvis gan kurls, gan arī akls.
