Brīvzemnieku pagastā, tāpat kā citviet, pagājušajā nedēļā ļoti gaidīja lietu. Puikules centrā kāda lāsīte jau bija uzmesta, bet dažus kilometrus tālāk ap Zentas un Andra Popovsku māju ar tādu pašu nosaukumu kā pagastam – Brīvzemnieki – lietus mākoņi meta līkumu. Zenta tomēr locījās vagās ar zemeņu stādiem rokās un gremdēja tos melnajā plēvē izgrieztajos caurumos cerībā, ka lietus tomēr uzlīs. – Jau tā esmu gaidījusi līdz pēdējam. Rau, stādi sāk pagurt. Tiem jātiek savā vietā, – saimniece klāstīja. Izdzirdējusi, ka esmu no Ausekļa, viņa sparīgi pretojās dārza izrādīšanai un teica, ka atbraukts par agru. Divas lielās, apaļās puķu dobes esot paredzēts jaukt laukā un pārprojektēt. Kad tas būs izdarīts, skats pagalmā uzlabotos, bet bijis par sausu – plānotie darbi iestrēguši. Nomierinu saimnieci, ka viss tāpat ir jauki. Sajūtams, ka dārzs lolots ar mīlestību. Kā citādi, ja pat sarunas laikā viņas rokas spēlējas ar zemi un saviem augiem.
