Limbažu pagasta Augškaipagu pagalmā stārķis sāka ciemoties pērnvasar. Atnāk, apstaigā teritoriju, tad aizlido, bet nākamajā dienā atkal ir klāt. Hm, ciemiņš būtu jāpacienā! Bet ar ko? Saimnieks sācis cienāt ar reņģēm. Un stārķim tās tā iegaršojušās, ka uz brokastlaiku bijis klāt vai ik dienu. – Re, Pēteris atkal klāt! – kā šī frāze pasprukusi, vairs nav prātā, bet stārķis ticis pie vārda un kļuvis par savējo. Ikdienas tikšanās kļuvusi par tradīciju.
