Ar kuivižnieku Edvardu Strazdiņu iepriekšējo reizi tikos teju pirms pieciem gadiem. Toreiz viņam bija 19 gadu, viņš mācījās Rīgas Amatniecības vidusskolā par stila mēbeļu izgatavotāju un tajā pašā laikā jau bija izveidojis IK Daudzveidība kokā un uzsācis savu privāto biznesu. Ar Salacgrīvas novada domes un arī sava tēva atbalstu jaunietis bija sagādājis instrumentus un sācis malkas šķūni pārveidot par darbnīcu. Jau toreiz šķita, ka Edvards ir ļoti ātri pieaudzis, tā teikt, nolaupījis sev laimīgo jaunību. Stereotipiski domājot – kad tad vēl tā bezrūpīgi un jautri padzīvot! – Bet kāpēc man jābūt tādam kā visiem? – viņš toreiz retoriski jautāja.
