Vitrupītes gultne arvien ir pārplūdusi. Siena rituļi mirkst ūdenī, un no Eglītēm uz upi paveras neierasti skaists, tomēr satraucošs skats. Mājas saimniecei Gaidai Mednei tas atgādina kādreiz piedzīvotu situāciju. – Reiz tādi plūdi izcēlās no pērkona lietus. Krita milzīgi krusas graudi. Tēva zirdziņam no krusas mugura bija vienos punos, – noskurinās pensionētā skolotāja. Savā cienījamā vecumā – 92 gados – viņai ir bagātīgas atmiņas un joprojām netrūkst darbu. Vitrupiete pat sūrojas, ka diena sanāk par īsu, bet nakts ir par garu. Tik daudz jāpaspēj izdarīt, ka pietrūkst laika. – Man vienmēr vajag kustēties, – piebilst saimniece. Viņas vecumā tas ir apsveicami. Rītos gan suns neļaujot ilgāk pagulēt. Gudrinieks ar ķepām atspiežas pret palodzi un cieši skatās uz savu saimnieci. Viņa smej, ka brokastis gaidošais sirdsdraugs pat lielāko guļavu uzrautu kājās. – Mazmeitiņai Ilzītei mīļākais ir zirgs, bet man suns, – viņa atklāj attiecības ar savu vilku sugas miesassargu.
