Drīz būs pagājuši trīs gadu desmiti kopš notikuma, ko atceras visa latviešu tauta un patur atmiņā labāk nekā vēsti par neatkarības atgūšanu. Pareizāk jāsaka – atceras vidējā un vecākā paaudze, jaunajiem tie ir stāsti, un mūsdienu pasaule dod brīvu izvēli, kā pret tiem izturēties.
1991. gada janvārī latvieši kā kopums pieņēma lēmumu, ka veco laiku turpināšanās vairs nav iespējama, un par to var maksāt jebkuru cenu. Neatkarīgi no apvidus, turības un dzīvesvietas tā tautas daļa, kas kaut nedaudz piedalījās sava laika sabiedriskajās norisēs, atteicās atzīt savu pavalstniecību un tikai iedzimti vienaldzīgie un visa noliedzēji stāvēja malā. Parastos apstākļos neiespējamā tautas vienotība bija tik pārsteidzoša, ka jau dažus gadus vēlāk, līdz ar pirmo rožaino nākotnes sapņu sabrukumu, tūkstošiem ļaužu atteicās ticēt savai 1991. gadā izdarītajai izvēlei. Baumu valodas un avīžu slejas no tā laika pārplūdina bezjēdzīgi apgalvojumi ja barikādes būtu šodien (it kā laiku varētu pagriezt atpakaļ) un sava laika malā stāvētāju un izdarītās izvēles ienaidnieku nievas, kuru būtību bez pūlēm var izteikt ar vienu rindiņu no Pūt, vējiņi.
