Tiekoties ar lēdurdzieti Zentu KALNIŅU jeb Zentiņu, kā viņu mīļi dēvē apkārtējie, neviļus aizdomājos par unikālo cilvēkos. Par to, cik tas dažkārt ir vienkārši. Cildinot varoņus, kuri, protams, to ir pelnījuši, mēs nepamanām cilvēkus līdzās, kas ir unikāli ar savu attieksmi pret dzīvi un mīlestību pret savu darāmo, kur rod piepildījumu un jēgu būt. Zentiņas mīlestība ir dziesma. Bez viena deviņi gadu desmiti būs nodzīvoti pasaulē, un viņa joprojām mēro ceļu uz mēģinājumiem vietējā kultūras namā un ir starp dziedātājiem uz skatuves.
