Nereti dzīve saliek šķēršļus, bet pēc tam tikpat labi piedāvā negaidītus risinājumus un pavērsienus. Spēles turpmāko gaitu nosaka arī tas, cik gudri izdarām izvēles un protam ievirzīt situācijas sev vēlamā gultnē. Mūžu dzīvo, mūžu mācies – šis sensenais sakāmvārds noteikti ir par Ligitu IVANOVU, kura, būdama jau tuvu piecdesmit gadu slieksnim, neapjuka un izdarīja drosmīgu gājienu, kas, viņasprāt, ir attaisnojies.
Ar Ligitu tiekamies viņas darbnīcā jeb šujnīcā Poga, kas kopš maija mājvietu ir atradusi tā dēvētās vecās pirts ēkas otrajā stāvā Limbažos. Saimniece, tērpusies pašas darinātā kleitā, laipni izrāda ar ģimenes palīdzību izremontēto darba telpu. Uzmanību uzreiz piesaista gaumīgas ķieģeļraksta tapetes un vasarīgi krāšņas lilijas. Tās esot no meitas dārza. Uz pakaramajiem gozējas daži nupat pabeigti tērpi, tostarp arī sarkani svārki ar latvju zīmēm rotātu maliņu. Tie nebūt neesot visi, jo šuvējai patīk gatavos izstrādājumus akurāti sakārtot pa plauktiņiem blakus telpā. Vietai, kur notiek radošais process, jābūt brīvai.
