Otrdien interesenti devās uz Jaunlādes muižu jeb veco Lādes skolas ēku, lai tiktos ar rakstnieku Aleksandru Kalvānu, kurš prezentēja savu jaunāko grāmatu Drosme darīt. Darbā, kurā ne viena vien lappuse veltīta arī mūspusei, aplūkota Latvijas vēsturē sarežģīta un notikumiem bagāta piecgade (1943–1948). Tajā savijas paša autora, toreizējā padsmitnieka, atmiņas un vēsturiskie fakti.
Spītējot lietum, kas pasākuma gaitā arvien pieņēmās spēkā, atsaucība bija gana liela. Ieradās pārdesmit cilvēku. Izrādās, tikšanās vieta nebija izraudzīta nejauši. Rakstnieks, kurš nākamā gada janvārī svinēs 90 gadu jubileju, savulaik tieši šajā skolā pabeidzis, kā pats uzsver, vienu vienīgu 7. klasi. Ulmaņlaikos bijusi tāda kārtība, ka valdība maksāja lauku saimniekiem, lai viņi vasaras brīvdienās savās mājās uzņemtu pilsētas bērnus. Te viņiem tika nodrošināts kārtīgs lauku uzturs – piens, rupjmaize, gaļa, bet bija arī jāiet darbos. Žiperīgais Rīgas puika liktenīgo 1944. gada vasaru (tāpat kā vairākas iepriekšējās) pavadīja toreizējā Lādes pagasta Dīriķos pie Austras un Ernesta Jurkām. Kā vēlāk noskaidrojās, viņi ir tagadējā Limbažu pagasta pārvaldnieka Daiņa Jurkas senči, par kuriem rakstniekam ir īpaši siltas atmiņas. Tovasar Aleksandrs atpakaļ uz Rīgu nedevās. Vecāki bija šķīrušies. Māte jau pirms kara kopā ar vecāko māsu aizceļoja uz Vāciju. Tēvs, būdams aizsargs, nedrošajos juku laikos devās mežā. Tieši Jurku ģimene bija tā, kas bez vecāku gādības palikušo ziķeri pieņēma savā ģimenē un iekārtoja Lādes skolā. Viss bija citādāk nekā galvaspilsētā, bet iedzīvoties izdevās ātri.
