Jau 30 gadu šajās ziemas dienās mēs atceramies barikāžu laiku. To 1991. gada janvāra nedēļu, kad tūkstošiem cilvēku no visas Latvijas dienu un nakti galvaspilsētā stāvēja sardzē pie valdības ēkas, tagadējās Saeimas, pasta un telegrāfa centrāles, TV un radio, vēl citiem stratēģiskiem objektiem. Sargāja, lai nepieļautu, ka tos ieņem padomju militāristi un tautas centieni atjaunot savu neatkarīgu valsti tiktu iznīcināti, atkal valdītu iepriekšējā vara.
Viens no tūkstošiem, kas toreiz nešauboties stāvēja barikādēs Rīgā, bija lēdurdzietis Juris BERNARDS, kurš tur atradās visu nedēļu – no pirmās līdz pēdējai dienai. Tagad, aicināts uz sarunu, viņš neslēpj, ka emocijas ir divējādas. Janvāra notikumi palikuši atmiņā uz mūžu, bet, domājot par šodienu un to, kā brīvā Latvija attīstījusies, brīžam ir arī skumjas un dusmas. – Mēs tā arī nevaram atrast īsto ceļu, pa kuru iet, – viņš spriež. – Toreiz jutos savai zemei vajadzīgs un piederīgs. Tagad tādas sajūtas īsti vairs nav, labi, ka esmu nepieciešams ģimenei. Valstij vajag vien manis maksātos nodokļus…
