Iespējams, ka tas skan pat tā nedaudz ironiski, bet pagājušais gads, kad kovidviļņi cēlās un noplaka un novembrī par infekcijas uzliesmojumu ražošanas cehā Brīvā viļņa darbība tika gandrīz vai apturēta, uzņēmumam beidzās ar pluszīmi. Tiek lēsts, ka tie ir 300–400 tūkstoši eiro. Turklāt pirms tam veselu piecgadi bija strādāts ar zaudējumiem. – Nē, arī tagad par pērnā gada rezultātiem nav vērts aplaudēt, – teic Brīvā viļņa valdes priekšsēdētājs Arnolds BABRIS un piemetina, ka joprojām nav izlīsts no parādu sloga. Kad pirms padsmit gadiem viņš pārņēma uzņēmuma vadību, iepriekšējie valdītāji bija samenedžējuši astoņu miljonu parādu. Pamazām tas tiek dzēsts, un nu vairs atlikuši, var teikt, tikai nepilni divi miljoni. Kopš 2004. gada Brīvā viļņa īpašnieki nav saņēmuši dividendes, ja kas nopelnīts, tas ieguldīts ražošanā. Tā sākās mūsu saruna ar uzņēmuma valdes priekšsēdētāju, kas ir arī tā īpašnieks, un viņa kompanjonu izpilddirektoru Māri TRANKALI.
