Uz Ozolmuižu devos 19. maijā, pašā darba nedēļas viducī. Pēc lietus ciemā bija kā pasakainā dabas gleznā – vareni ozoli, ezers rāms un gluds kā spogulis, zaļa zāle, bet… neviena cilvēka. Apstaigājot apkārtni, dažus tomēr izdevās sastapt un izvaicāt par ikdienu ciematā, priekiem, bažām un par jau rīt paredzētajām pašvaldību vēlēšanām.
