Laiks pirms vasaras saulgriežiem Viļķenes pagasta Ezeriņos ir rosīgs. Jāsakopj sēta, jāizravē dārzi, jāgatavojas Jāņu svinībām. Kā smaidot saka saimniece Lija Miklāva: – Lai laikā, kad visa pasaule zied, mute ir tīra un domas baltas. Lija ir bagāta – Jāņa meita, Jāņa sieva un Jāņa mamma, tāpēc Ezeriņu sētā Līgosvētki allaž ir īpašs notikums ar savām tradīcijām un rituāliem. Svinētāju pulkā pārsvarā ir tikai ģimenei piederīgie, tomēr arī tad jāņubērnu sanāk diezgan daudz – vismaz 20. Visi kopā līgos arī šogad.
Lijas tētim Jānim Jēgeram šobrīd rit 88. mūža gads. Ar viņu šis vārds ienācis dzimtā, jo, radu rakstus pētot, secināts, ka kādreiz tik populārā vārda nēsātāju ir maz. Viņš pats atminas bērnības gadus, kas pavadīti Āsterē. Tur Jāņu nav trūcis. – Tēva mājas bija pie Āsteres ezera. Kad beidzās muižas laiki, jaunsaimniekiem iemērīja katram pa 7–8 hektāriem zemes. Tādā lociņā ap ezeru visas tās saimniecības atradās. Kopā 15 mājas, un katrā bija pa Jānim. Visi gan vairāk svinējuši katrs savā ģimenes lokā, kopīgas līgošanas nav notikušas. Tādas atmiņā saglabājušās no vēlākiem gadiem, kad jau dzīvots Viļķenes centrā. Tad vietējie iedzīvotāji nākuši kopā, rīkotas balles.
Pagaidām jaunākais Miklāvu ģimenes Jānis jau vairākus gadus ar sievu un bērniem dzīvo Anglijā. Pandēmija izjaukusi plānus šovasar paciemoties mājās. Interesanti, ka jaunākajam dēlam, pasaulē nākot pirms 35 gadiem, mamma vēlējusies dot Mārtiņa vārdu, bet tētis pasteidzies pirmais. – Aizgāju un piereģistrēju viņu, nosaucot par Jāni. Pastāvēju uz savu! Kādreiz taču arī vīrietim ir jābūt tam, kurš izlems, kā sauks bērnu, – smiedamies nosaka Jānis Miklāvs.
