Kad aicinu svētdienas jubilāri Dainu LAPIŅU uz sarunu, viņa sākumā atvairās – neesot runātāja, varbūt labāk pameklēt tādu gaviļnieku, kurš dzīvi mācēs puķaini attēlot. – Es vienmēr vairāk esmu bijusi klusa darītāja, drīzāk skaitļu, nevis vārdu cilvēks, – viņa sevi raksturo. Interesanti, ka tikšanās Ausekļa redakcijā Dainai sanāk kā atgriešanās bērnības un jaunības māju rajonā. Kādreizējās filcfabrikas apkaimē aizritējuši pirmie dzīves gadi. Mamma savulaik stāstījusi, ka varējusi meitiņu ratos izstumt pagalmā un mazulīte klusītēm ilgi lūkojusies uz strādniekiem, kuri garām gājuši uz darbu.
