Salacgrīvas vidusskolai šis ir 100. jubilejas gads, bet pašam priežu ieskautajam namam apritējis 50. Arī Auseklī esam rakstījuši, kā salacgrīvieši iezīmē nozīmīgo gadskārtu – katru mēnesi notiek kādas aktivitātes, ir izveidota īpaša videofilmiņa, nesen iznākusi Ginta Šīmaņa grāmata par skolas simtgadi. Protams, visi cer, ka vasarā varēs pulcēties jubilejas salidojumā. Taču, tiekoties ar vidusskolas direktores p.i. Ivetu KUPČU, šoreiz nerunājām par svētkiem, bet ikdienu. Iveta gan smaidot piebilst – šobrīd viņai patiešām žēl, ka pati nav absolvējusi Salacgrīvas skolu, taču tās absolventi ir vīrs un meita, bet dēls mācās 10. klasē. – Diemžēl pašlaik visas skolas jūtas gluži kā uz pulvera mucas, ar bažām gaidot ikvienu testēšanas reizi, lai saprastu, kādā režīmā katra klase varēs strādāt, kuri skolotāji būs darbā. Dzīvojam – kā mēdz ieteikt – šeit un tagad, jo neko ilgtermiņā nevar plānot, situācija tik strauji mainās, – teic I. Kupča. Taču arī šādos apstākļos var saskatīt pozitīvo. Divi gadi, kas krietni mainījuši mūsu visu dzīvi, izglītības jomā likuši daudz ko darīt citādāk un tam ir arī ieguvumi.
