Sertificēta permakultūras dizainere Guna Zālamane (no labās), par paraugu rādot Reķu saimnieces Lāsmas Joneles stādītos un mulčētos ķirbjus, stāsta par mulčēšanas ieguvumiem
Jūlija pēdējās dienās bioloģiskajā saimniecībā Reķi Katvaru pagastā norisinājās interesants, vērtīgs un mūspusē pirmreizējs pasākums – Latvijas Permakultūras festivāls. Tā rīkotāji – Reķu saimnieki Uldis un Lāsma Joneļi – uzņēma ļaudis no tuvākām un tālākām Latvijas vietām. Abās pasākuma dienās saimniecību apmeklēja vairāk nekā 40 interesentu.
Reķu saimnieki Uldis un Lāsma permakultūru iepazina un sāka izzināt pirms vairākiem gadiem, bet tieši pēdējā gada laikā to aktīvi un mērķtiecīgi ieviesuši arī savā saimniecībā. – Šādi var darīt interesantāk un radošāk, vieglāk un veselīgāk. To novērtē arī daba, augi aug labāk un pašiem par to lielāks gandarījums, – teic Lāsma. Festivāla viesiem saimniece rādīja siltumnīcu ar skaistiem tomātu stādiem, kas apklāti ar mulčējamo materiālu – sienu, tāpēc tie mazāk jālaista un jāravē, tāpat citus šīs saimniekošanas principus. Organizējot Permakultūras festivālu un aicinot piedalīties pieredzējušus un daudz zinošus speciālistus, saimnieki vēlējās gan paši kaut ko papildus izzināt un dot iespēju to darīt arī citiem, gan popularizēt šo saimniekošanas veidu. Izzināmo tēmu loks bija bagātīgs.
Vārds permakultūra apzīmē ilgtspējīgu, dabai draudzīgāku un arī vieglāku saimniekošanu, pielāgojoties videi, kurā rosāmies. Uz brīdi pievienojoties sarīkojuma dalībniekiem un klausoties pieredzes stāstos, var pārliecināties, ka tā nav tikai saimniekošana. Tas ir dzīvesveids, ieklausoties apkārtējā vidē un izturoties pret to ar cieņu un saudzību. Proti, iespējams ne tikai no dabas ņemt, bet dot tai kaut ko labu arī pretī. Viena no dalībniecēm norādīja, ka permakultūras principi pamatā ir tādi paši, pēc kādiem saimniekojuši mūsu senči.
Abas festivāla dienas Reķos bija piepildītas ar izzinošām darbnīcām un aizraujošām lekcijām, kam, protams, sekoja diskusijas un pieredzes apmaiņa. Saimnieki un viesi jutās gandarīti.
Dalībnieki ne vien izzināja permakultūras pamatus un tika iedrošināti tai pievērsties, bet arī mācījās, kā saimniekot vēl ilgtspējīgāk, dabai draudzīgāk, arī vairāk taupot savu laiku un resursus. Piemēram, bija iespējams uzzināt par vērtīgajiem kukaiņiem, kas, apputeksnējot augus un cīnoties ar kaitēkļiem, var būt lieli palīgi dārzkopībā, un knifiem, kā tos pievilināt, piemēram, meistarojot tiem speciālas mājiņas. – Ja jūs moka kāds kaitēklis, jānoskaidro, kas ir tā dabiskais ienaidnieks, un jādomā, kā to uzaicināt ciemos, – pamācīja sertificēta permakultūras dizainere Guna Zālamane. Festivālā sabraukušie no lektoriem un citiem domubiedriem uzzināja vēl daudz vērtīga un interesanta.
Pasākums apvienoja jau permakultūrā pieredzējušos ar tiem, kuri šajā jomā sper tikai pirmos soļus. Uģis Krūmiņš, kura mājas ir gan Rīgā, gan Saldū, par šīm lietām sāka interesēties tikai pirms nepilna gada. Kaimiņš, kurš viņa zemi iepriekš nomājis, pārstāja nodarboties ar lopkopību un lauki vairs nebija nepieciešami. – Manā zemē nekad nav izmantota ķīmija. Gribēju, lai tā tas arī paliek. Taču negribējās arī rauties vaiga sviedros, to apstrādājot. Tādēļ ieinteresējos par slinko lauksaimniecību jeb permakultūru, – atklāja U. Krūmiņš. Dodoties uz Reķiem, viņš gribēja uzzināt, kā pareizi veidot kompostu un par agromežsaimniecību. – Par citām lietām runājot, vienkārši plūstu, baudu un ņemu visu uzzināto sev līdzi. Forši satikt citus līdzīgi domājošos un redzēt praktisko pieredzi «Reķu» saimniecībā, piemēram, par zāles pieguldīšanu tā vietā, lai pļautu un mulčētu. Sarunbiedrs grasījās apmeklēt arī nākamos šīsvasaras permakultūras festivālus Mārupē un Valmieras pusē.
Arī rīdzinieci Daigu Liepu īpaši interesēja speciālistu stāsti par meža dārziem un augu savietojamību tajos, agromežsaimniecību, tāpat iespēja savām acīm skatīt, kā tiek saimniekots saskaņā ar permakultūru. Daigas kundze ir pirtniece, tādēļ tēma par meža dārziem bija īpaši saistoša. Proti, lauksaimniecības zemē var vietām iestādīt ne vien krūmus, bet arī lielos kokus. To sakņu sistēmā veidojas dažādi sēnīšu micēliji, kas uzlabo augsni, bet zarus ik pa laikam var apgriezt un izmantot slotu veidošanai. Sarunbiedre minēja, ka pastāv problēma, – ja pretendē uz platībmaksājumiem, Lauku atbalsta dienests šādus lauksaimniecības zemē stādītus kokus traktē kā aizaugušu lauku un var piemērot soda naudu. D. Liepas lauki atrodas Bauskas pusē, turklāt reljefainā vietā, tādēļ ar tehniku tos apsaimniekot ir teju neiespējami. – Ņemot vērā permakultūras principus, es tur varētu eksperimentēt. Kā nekā permakultūra ir par to, ka jāsaimnieko, pielāgojoties videi, skatoties, kas tur aug, nevis to pakļaujot. Rīdzinieci Viju Liepu interesēja kukaiņu mājiņu veidošana, tāpat zinības par meža dārziem. Sarunbiedre kā lielu ieguvumu no šī sarīkojuma novērtēja sarunas, diskusijas un savstarpējo pieredzes apmaiņu. Tāpat Vijas kundzei ļoti patika namamātes Lāsmas vadītā rīta meditācija, sveicot sauli un iesākot dienu. – Fantastiski! Šis festivāls ir vērtīgs pasākums. Turklāt te ir skaista vide. Rodas sajūta, it kā atrastos ideālā pasaulē, – teica V. Liepa.
Anse Romančuka braukā starp Limbažiem un Līgatni. Nupat viņa sākusi saimniekot ģimenes īpašumā mūspusē, kur šovasar ierīkojusi dārzu, iestādījusi pirmos augļu kociņus. Darba daudz, jo vieta ilgu laiku nav izmantota, taču Anse teic, ka negribētu būt nekur citur kā atrasties šeit un darboties. Ar laiku Anse vēlētos uz Limbažu apkārtni pārcelties pavisam. – Vajadzīgs laiks. Ir jāieliek pamati, bet arī permakultūrā jāiegulda liels darvsbs, līdz vari sākt plūkt paveiktā augļus un mazāk investēt. Permakultūras festivālam viņa sākotnēji pieteicās kā brīvprātīgais palīgs, galvenokārt vēloties satikt permakultūras kopienu un dzirdēt tās dalībnieku pieredzi. – Viens ir tas, ko uzzini lekciju laikā, bet daudz lielāks informācijas apjoms iegūstams, vienkārši runājoties, diskutējot. Arī pats saimniekojot, katru gadu uzzini kaut ko jaunu. Ansi ļoti interesēja arī pareiza komposta veidošanas principi, ko skaidroja un rādīja zinoša eksperte Lāsma Ozola.
Pirmo gadu permakultūru savā mazdārziņā sākusi ieviest arī Sandra Muskare no Skultes pagasta. Šogad daudz nezāļu ravējams, taču gribas rīkoties gan dabai draudzīgāk, gan tā, lai ērtāk pašai. Par permakultūru interesējas arī viņas mazdēls Roberts, kurš omītei jau daudz ko stāstījis un skaidrojis. Kad atbraukusi uz festivālu un paklausījusies lektoros un praktizētājos, pārliecinājusies, ka mazdēlam taisnība. Jā, nopļauj zāli, izravē dobes un ir skaisti, taču permakultūrā domā tālāk – par dzīvību, kas slēpjas zālē un kam palīdz nezāles. – Ir pavisam citādi, kad aci pret aci tiecies ar tiem, kuriem tas viss interesē. Patīkami, ka te visi pozitīvi noskaņoti un priecājas par to, ko paši var izdarīt.
Suntažniece Kristīne Lapiņa esot jau piedzimusi ar interesi par šo saimniekošanas veidu. Par permakultūru laika gaitā daudz uzzinājusi, taču, esot līdzīgi domājošo vidū, arī pašas entuziasms aktivizējas un pieaug, tāpat agrāk apgūtais, bet varbūt aizmirstais, ataust atmiņā un nostiprinās. Kristīne saimnieko 12 ha un var šajā teritorijā izpausties. Ģimene varbūt nav tik ļoti aizrāvusies ar permakultūru kā viņa, taču atbalsta. Arī ādažniece Dace Kaula ar šo saimniekošanas veidu jau pazīstama un daudz teorijas apguvusi. Kā nekā vedekla strādā Latvijas Permakultūras biedrībā, bet dēlam kaimiņos un draugu lokā ir biedrības valdes pārstāve. Turklāt pašas moto ir, saimniekojot savā dārzā un dobēs, iztikt bez ķimikātiem. Reķos sarunbiedre vēlējās redzēt, kā saimnieko Uldis un Lāsma, tāpat satikt speciālistus, kuru lekcijas iepriekš bija dzirdējusi attālināti.
Tālākie ciemiņi uz Reķiem bija braukuši no Auces, Liepājas, arī Kuldīgas, bet tuvākie – no Katvaru pagasta. – Saņēmām tik daudz pateicības vārdu, cik mūsu piedāvājums cilvēkiem šķitis vērtīgs. Jūtamies gandarīti, – jau pēc pasākuma teica L. Jonele. Permakultūras festivāls arī Reķu saimniekiem bija liels ieguvums, jo pasākuma programmā izraudzītās tēmas bija pašiem interesantas. – Cilvēks, kurš konkrētajā tēmā krājis pieredzi daudzus gadus, prot pastāstīt visu līdz niansēm. Saimniekiem gandarījumu sniegusi gan zināšanu, gan enerģijas apmaiņa ar pārējiem. L. Jonele lēsa, ka līdzīgu pasākumu varētu rīkot atkārtoti.
Līgas LIEPIŅAS teksts un foto
