Pāles novadpētniecības muzejā vēsturniece Rasma Noriņa (no kreisās) un LU Lībiešu institūta direktors Valts Ernštreits viesiem no Nīderlandes un Lielbritānijas stāstīja par Vidzemes lībiešu dzimtu pētniecību
Turpinās Latvijas Universitātes (LU) Lībiešu institūta projekts Atgriežot balsi kultūrainavām: marginalizēta nemateriālā kultūras mantojuma naratīvi, perspektīvas un prakse. Tālab Latvijā viesojās projekta partneri – pārstāvji no Groningenas (Nīderlande), Tartu (Igaunija) un Falmutas Universitātes (Apvienotā Karaliste). LU Lībiešu institūta viespētniece, Latvijas Kultūras akadēmijas doktorante Lolita Ozoliņa kopā ar kolēģi Ievu Vītolu jau gada sākumā sāka ekspedīcijas jeb lauka pētījumus mūspuses lībiešu vēsturiski apdzīvotajās vietās – Pālē, Staicelē, Alojā, Puikulē, Liepupē un Salacgrīvā. Augusta sākumā viņas kopā ar ārvalstu partneriem atkal viesojās vairākās Ziemeļvidzemes un Dienvidrietumigaunijas vietās, lai iepazītos ar lībiskā mantojuma liecībām.
L. Ozoliņa pastāstīja, ka projekta partneri Latvijā viesojās nedēļu, un vispirms Lībiešu institūtā noritēja darbs ar jau iegūtajiem pētnieciskajiem rezultātiem. Dodoties izbraucienā, pirmā pieturvieta bija Pāles novadpētniecības muzejs, kur vēsturniece Rasma Noriņa iepazīstināja ar teju 20 gadu ilgo darbu pie Vidzemes lībiešu dzimtu pētniecības. Ārzemju viesi bijuši pārsteigti par iespaidīgajiem dzimtas koku zīmējumiem. Nīderlandieši un angļi Latvijā viesojās pirmo reizi, tālab bijuši īpaši izbrīnīti par vērienīgo darbu, kas tiek darīts nelielā ciematiņā. Tāpat viņus ļoti ieinteresējusi mūsu lauku ainava un viensētas, jo viņi pieraduši pie ciematiem, kuros mājas atrodas vienkopus. Apbrīnas vērtas viņiem šķiet arī mūsu pamatīgās zināšanas par dabu un augiem. Viesiem interesanti bijis apskatīt arī Kuiķules jeb Svētciema kapus, novērtējot, cik tie sakopti, un uzzinot par mūsu mirušo piemiņas tradīcijām. Pēc Svētciema muižas apmeklējuma visi devās pāri Igaunijas robežai un iepazinās ar lībiskā mantojuma liecībām Iklas un Kabli apkaimē. Tur, piemēram, ir kafejnīca un viesu nams, kuras īpašnieki, atjaunojot ēku, izvēlējušies dot nosaukumu lībiešu valodā Ovat, kas tulkojumā nozīmē avots. Savukārt netālu no Iklas joprojām ir mazs piekrastes ciematiņš Metsapoole. Vēl viena pieturvieta bija Vecsalaca, jo tieši tur somu valodnieks Anderss Jūhans Šengrēns 1846. gadā pierakstīja tolaik zināmos Vidzemes lībiešus un viņu stāstus. Nākamajā dienā viesi apmeklēja tradicionālos lībiešu svētkus Mazirbē. Tur viens no īpašiem pārsteigumiem bija lībiešu bērnu un jauniešu nometnes dalībnieku sagatavotās prezentācijas par lībisko mantojumu un izpausmēm mūsdienās.
Jāpiebilst, ka L. Ozoliņa un I. Vītola nesen Lēdurgā tikās ar turienes kultūras nama vadītāju un folkloras kopas Putni dalībnieci Ilzi Kļaviņu. Viņasprāt, Lēdurgā lībiskais mantojums vislabāk vēl jaušams vietvārdos, piemēram, Mudurga, Tilgaļi, Aģe, Jugla, kā arī vietējo valodas izloksnē un raksturā.
Lauka pētījumi jeb ekspedīcijas ir noslēgušās, tagad turpināsies materiālu apkopošana, tostarp vairāk nekā 45 interviju ar lībiešu pēctečiem atšifrēšana. Projekta noslēgumā tiks izdota grāmata, iecerētas tikšanās ar iesaistīto novadu pašvaldībām, lai rosinātu iekļaut lībiskā mantojuma liecības dažādos kultūras un tūrisma projektos.
Aiga EVERTOVSKA
Ievas VĪTOLAS foto
