Ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti (centrā) Briselē tikās Ausekļa konkursa dalībnieks Mārtiņš Grāvelsiņš, žurnāliste Laila Paegle, konkursantes Irita Leinasare un Evija Kvante
Stāstu par šīs vasaras braucienu uz Beļģijas galvaspilsētu Briseli varētu sākt gandrīz kā pasaku ar vārdiem reiz sensenos laikos… Patiesībā gan ne tik senos, tomēr kopš interesantā notikuma aizsākuma pasaule tik ļoti mainījusies, ka liekas – tiešām pagājusi jau vesela mūžība. Tātad 2020. gada pavasarī Auseklī publicējām konkursu Satiec Sandru Kalnieti. Noteikti atceraties, ka līdzīgus konkursus sadarbībā ar Eiropas Parlamenta deputātiem (vispirms Krišjāni Kariņu, pēc tam S. Kalnieti) rīkojām katru gadu. Tāda sadarbība ar eiroparlamantāriešiem bija arī citiem reģionālajiem medijiem. Lasītāji varēja pārbaudīt savas zināšanas dažādos politiskos jautājumos (atsaucība allaž bija liela), bet veiksmīgākajiem pareizo atbilžu autoriem balvā tika Eiropas Parlamenta (EP) apmeklējums Briselē.
2020. gada konkursa noslēgums nesanāca tāds, kā bija iecerēts, jo tajā pavasarī sākās pandēmija, mājsēde, pasaule tika apturēta un aizslēgta. Tikai tagad pēc divu gadu pārtraukuma EP atļāva deputātiem atkal vest pie sevis ciemiņus uz Briseli, lai viņi klātienē redzētu un iepazītu parlamentāriešu darbu. Laimīgā loze, lai saņemtu ilgi gaidīto balvu, krita mūsu lasītāju trijotnei – alojietei Iritai Leinasarei, umurdzietim Mārtiņam Grāvelsiņam un pociemietei Evijai Kvantei. Tāpat iespēja dažas dienas būt Briselē tika man, pārstāvot Ausekli, arī kolēģiem no Cēsu Druvas un Madonas Stara.
Tajā, ka brauciens varēja notikt tikai tagad, iespējams saskatīt arī ieguvumus. Neliegsimies – vēl nesen Eiropas institūcijas mums likās gana tālas, kas mūsu ikdienu īpaši neietekmē. Tagad, kad pasaule piedzīvo šķietami neiespējamo, ka arī mūsdienu Eiropā iespējams brutāls karš, saprotam, cik viss ir cieši saistīts, kā viens notikums ietekmē otru un cik ļoti būtisks ir tas, ko dara gan mūsu deputāti EP, gan Latvijas politiķi Eiropas Komisijā un citās institūcijās, risinot šobrīd vissvarīgāko jautājumu, lai vecajā kontinentā atkal iestātos miers. Arī tikšanās laikā ar S. Kalnieti sarunas tā vien saistījās ar šo jautājumu, atkal un atkal atgriežoties pie karadarbības Ukrainā. Pieredzējusī politiķe neslēpa, ka viņa to visu uztver ļoti emocionāli un, domājot par notiekošo, ik pa brīžam acīs riešas asaras.
S. Kalnietei šis ir jau trešais sasaukums kā eiroparlamentārietei. – Otro sasaukumu man ir veiksme strādāt ar to, ko vislabāk zinu, – ārlietām, – viņa atzina. Pirmoreiz ievēlēta EP, pieredzējusī politiķe darbojusies Lauksaimniecības komitejā. Arī šo periodu viņa atzīst par veiksmīgu, jo tieši tad izšķīrās daudzi Latvijas lauksaimniekiem nozīmīgi jautājumi. – Noderēja gan manas Tautas frontes laika iemaņas, kad piedalījos plašu manifestāciju organizēšanā, gan trenētas diplomātes pieredze, lai ciešā sadarbībā ar Latvijas Zemkopības ministriju, lauksaimnieku organizācijām panāktu mūsu zemkopjiem iespējami labvēlīgus nosacījumus, – sacīja eiroparlamentāriete.
Tagad S. Kalniete darbojas EP Ārlietu komitejā, arī Starptautiskās tirdzniecības komitejā un Drošības un aizsardzības apakškomitejā. Tās visas savā ziņā ir cieši saistītas. Vēl viņa strādā īpašajā komitejā, kas izveidota 2020. gadā un nodarbojas ar ārvalstu iejaukšanos ES demokrātiskajos procesos, tai skaitā dezinformāciju. Tieši S. Kalniete martā bija izraudzīta par galveno ziņotāju Parlamentā šajā jautājumā. Komitejas darbs tagad vēl turpinās, un Latvijas politiķe apstiprināta par ziņotāju arī otrajam posmam.
Runājot par karu Ukrainā, viņa uzsvēra, ka EP ir pienākums izdarīt divas būtiskas lietas, jo ukraiņi šobrīd cīnās par tām vērtībām, uz kuru pamata ir izveidojusies Eiropas Savienība, arī par to, lai tādu agresīvu uzbrukumu nekad nepiedzīvotu neviena cita ES valsts, kas robežojas ar Krieviju. Pirmais – jāpiešķir Ukrainai ES kandidātvalsts statuss. Kā zināms, tas tika izdarīts 23. jūnijā (vienlaikus šo statusu ieguva Moldova). – Tas ir politiski ļoti svarīgs lēmums, kas apliecina, ka Eiropas Savienība novērtē un pareizi saprot tos ģeopolitiskos izaicinājumus, kādi šobrīd pastāv, – jau pirms vēsturiskā lēmuma pieņemšanas sacīja S. Kalniete. Protams, tas nenozīmē, ka Ukraina uzreiz tiek uzņemta ES, jo iestāšanās process ir garš un grūts pat valstij normālos apstākļos, kur nu vēl kara situācijā.
Otrs jautājums, ko ļoti uzsver Baltijas valstis, arī Polija, – par pamieru un mieru vienojas un izšķiras Ukraina, nevis tās vietā aizkulisēs ar Krieviju kaut ko sarunā kāda cita valsts vai valstu grupa. Tas, kā un kad beigsies karš, izšķirsies karalaukā. Krievijai ir vairāk ieroču un dzīvā spēka, taču aiz Ukrainas stāv 42 valstu atbalsts, arī pašu ukraiņu patriotisms un apņēmība uzvarēt. Tam ir grūti stāvēt pretī. Un to apzinās arī Krievija, tāpēc sākusi ļoti aktīvu diplomātisko kampaņu, izmantojot kontaktus ar iepriekš ietekmīgiem politiķiem, uzņēmējiem. Krievija šobrīd pasauli cenšas teju vai iežēlināt un pārliecināt – sak, iedodiet mums tikai to, ko mēs gribam, un iestāsies miers. Taču Baltijas valstis ļoti labi zina, kas notika pasaules vēsturē pirms Otrā pasaules kara. Tāpat ir arī tagad – pietiks vien šobrīd piekāpties Krievijas ultimātam, un viņi pēc diviem, trim gadiem atkal mēģinās paplašināt savu teritoriju uz kaimiņu rēķina. Lai panāktu savu, Krievija šobrīd gan draud ar kodolieročiem, gan badu, kas varētu iestāties Āfrikā un arābu valstīs. Tas skartu miljoniem cilvēku, kuri dotos bēgļu gaitās uz Eiropu. Nepārprotams mājiens Rietumeiropai, kas ne tik sen piedzīvoja bēgļu krīzi, – vai tiešām Ukrainas dēļ esat atkal gatavi ar to riskēt?! Turklāt pakļaut savu valstu iedzīvotāju dzīvi sarežģījumiem, ko rada naftas, gāzes cenu kāpums, ko izraisa Krievijai piemērotās sankcijas. Atkal var nojaust Krievijas domu gājienu – vai Ukraina ir tā vērta? Varbūt jāpiekāpjas…
Visa šī situācija rada bažas, ka tomēr varētu notikt kāda slepena vienošanās ar Krieviju. Jautājām S. Kalnietes viedokli, vai šobrīd būtu iespējams kaut kas līdzīgs 1939. gada Ribentropa–Molotova paktam. – Noteikti nē, – ir pārliecināta deputāte. Toreiz vienošanās tika noslēgta miera apstākļos, tagad ir karš, tātad pavisam cita situācija. Vai tiešām kāds domā slēgt vienošanos ar kara noziedznieku?! Turklāt, salīdzinot ar pagājušo gadsimtu, pilsoniskā sabiedrība Eiropā ir ļoti aktīva, apzinās savu ietekmi uz politiķiem. Piedevām ASV, tāpat Vācijas, Lielbritānijas un citu lievalstu politiķu nostāja ir skaidra – Putins nedrīkst uzvarēt, tāpēc jāatbalsta Ukraina. S. Kalniete uzsvēra, ka jāizmanto ikviena iespēja palīdzēt ukraiņiem. Par ļoti nozīmīgu viņa atzina maijā pēc Eiropas Komisijas (un var teikt – īpaša bija tieši EK priekšsēdētājas izpildvietnieka Valda Dombrovska nostāja) priekšlikuma nolemto – uz gadu atcelt ievedmuitas tarifus Ukrainai. Nekad nekas tāds ES nebija darīts. Šī tarifu apturēšana attiecas uz visiem industriālajiem produktiem, augļiem un dārzeņiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, arī tēraudu, kas svarīgs Ukrainas eksportam. Tas darīts, lai stiprinātu pašas Ukrainas ekonomiku, dotu tai iespēju pelnīt, kas būs bezgala svarīgi arī nākotnē, kad izpostītais būs jāatjauno un jāceļ no jauna. Turklāt šobrīd ik brīdi atceroties stratēģisko mērķi – novājināt Krieviju, panākt, lai tā vairs nebūtu drauds saviem kaimiņiem, Eiropai.
Laila PAEGLE
