Liepupes pagasta Mežsargu saimniece Ingrīda Veilande kopā ar mazmeitiņu Zoi priecājas, ka ābeļdārzs pamazām sāk dot ražu. Skaisti sarkanie un dzeltenie āboli drīz jau būs vācami
Liepupes pagasta Mežsargu mājas ieslēpušās mežu un pļavu ielokā Tallinas šosejas malā netālu no pagrieziena uz Tūju. Tajās saimnieko Ingrīdas VEILANDES ģimene. Rīdzinieki šo īpašumu iegādājās jau pirms 30 gadiem, meklējot klusu un pietiekami plašu vietu, kur pavadīt vasaras. Iepriekš ģimenei bijusi neliela vasarnīca Pierīgā, tomēr 90. gadu sākumā tur sākusies intensīva apbūve, mājas slējušās divu un trīs stāvu augstumā. – Negribēju, ka kāds, sēdēdams uz balkona, visu dienu skatās manā dārzā, – stāsta Ingrīda.
Mežsargi kādreiz bijusi liela saimniecība ar vairākām kūtīm, šķūņiem un lielu guļbaļķu dzīvojamo māju. Apkārtnē augušas kuplas ozolu birzis, bijis dīķis. Diemžēl padomju laikos, veicot meliorāciju, skaistā ainava krietni izpostīta – ozoli saspridzināti, ēkas nojauktas. Toreizējai saimniecei brīnumainā kārtā izdevies paglābt māju un kūti. Kad Ingrīdas ģimene iegādājās īpašumu, ēkas bijušas diezgan nolaistas, bet šo gadu laikā pamazām atjaunotas. Sakārtota saimniecības ēka, kurā kādreiz atradās klēts un kūts, gandrīz pilnībā pārbūvēta dzīvojamā māja. – Mājai gribējām salāpīt tikai jumtu, bet izrādījās, ka tur viss sapuvis, bija jābūvē no jauna. Galu galā palika tikai trīs ārsienas, viss pārējais celts no jauna. Ingrīda stāsta, ka ilgu laiku viņu īpašums bija tikai pushektāru liels, apkārt pletusies aramzeme. Tomēr ar laiku nāca piedāvājums nopirkt vēl zemi, un tā nu jau vairākus gadus ģimene apsaimnieko 5 ha. Platība pietiekama, lai sāktu ko audzēt, un Ingrīda kopā ar vīru Daini to arī dara. – Vecumdienās esam kļuvuši dulli, ka to uzņemamies, – par savu pēdējo gadu darbošanos laukos un turpmākajiem plāniem smej sarunbiedre. Abi ar vīru jau ir pensijas vecumā, tomēr turpina arī darba gaitas, kas, it īpaši vasarā, ir viegli savienojamas ar laukos darāmo. Ingrīda ir matemātikas pasniedzēja augstskolā, vīrs – kuģu mehāniķis.
Iegādājoties zemi no kaimiņa, iegūti arī smiltsērkšķu stādījumi, līdz ar to izlemts tos paplašināt. Iestādīti jauni kociņi, savukārt vecie, pirms apmēram 20 gadiem stādītie, apzāģēti un nu dzen jaunas atvases. – Tie bija izauguši tik gari, ka ogām nevarēja tikt klāt. Mums ieteica apmēram pusmetra garumā krūmus nozāģēt, jo tie ataugs. Tā arī ir, – pieredzē dalās Ingrīda. Smiltsērkšķi šobrīd ir galvenā saimniecībā audzētā kultūra. Šoruden zari ir ogu pilni, lai gan saimniece atzīst, ka nākas cīnīties ar smiltsērkšķu mušu, kas bojā ogas. Līdz šim jau izmēģinātas vairākas šī kaitēkļa apkarošanas metodes – dārzā izlaistas trihogrammas jeb spožlapsenītes, kas iznīcina kaitēkļu olas, citā reizē izvietotas speciālas līmlapiņas, kas pievilina mušas, tomēr īpaša labuma no tā nav bijis. Jāmeklē kas iedarbīgāks, taču Mežsargi ir bioloģiski sertificēti, tādēļ arī iespējas nav tik plašas.
Krūmus mēdz apskādēt arī stirnu buki, rīvējot gar stumbriem savus ragus, savukārt rudeņos visas apkārtnes vārnas, kraukļi un strazdi to vien gaida, kad varēs tikt pie ogām. Ja krūmus neuzmana un putnus regulāri neizdzenā, bez ražas var palikt ātri vien. Ingrīda novērojusi, ka vārnām ir savi dežuranti, kas apmetas apkārtnes kokos un vēro apkārtni. Tikko cilvēks pazūd no redzesloka, tie ātri vien apziņo pārējos sugasbrāļus, ka ēdiens atkal ir brīvi pieejams. Pret putnu uzlidojumiem palīdz krūmu apklāšana ar tīkliem. Šogad gan šķitis, ka raža nebūs tik liela, tāpēc nav to izdarījuši. Tā nu arī sarunas laikā Ingrīda ik pa brīdim skaļi uzsauc putniem, ka tepat vien atrodas un viņu centieni nosēsties uz krūmiem nav palikuši nemanīti. – Tā jau tas ir – var izsapņot to ideālo variantu, kā strādāsim un visu audzēsim, bet jārēķinās, ka arī daba dara savu. Tomēr nav arī tā, ka vairs nebūtu ogu. Un Ingrīda pacietīgi tās arī lasa. Daļai krūmu nogriezti ražojošie zari, tie aizvesti pārdošanai uzņēmumam Cietais rieksts Valmieras novadā. Piedāvājumā ir arī smiltsērkšķu pašlasīšana, lai gan pēc tā nav īpašs pieprasījums. Cilvēki labāk izvēlas nopirkt jau nolasītas ogas.
Iestādīts arī aptuveni 200 ābelīšu, kas pamazām sāk dot ražu. Savulaik, kad pirkuši zemi, bērni vaicājuši, kālab vecāki to dara. – Atbildēju, ka mums te būs skaists ābeļdārzs. Pēc kāda laika dēls prasīja, kur tad ir tās ābeles. Tad arī saņēmāmies un iestādījām. Ābeļdārzs gan uzreiz aprīkots ar sētu, lai kociņus pasargātu no meža zvēriem. Turpat blakus ābelēm, sētas pasargāts, atrodas arī sakņudārzs, kur aug gan dažādi dārzeņi, gan ierīkotas zemeņu vagas. Ogas šogad padevušās lielas un skaistas, un Ingrīda stāsta, ka pēc tām vasaras sākumā bijis liels pieprasījums. Pircēji īpaši novērtējuši, ka ogas audzētas bioloģiski, un pēc zemenēm braukuši gan uz saimniecību, gan Ingrīda tās vedusi pārdot uz Tūju. – Piestājām laukumā pie veikala, un ilgākais laiks, ko tur pavadīju, bija apmēram pusotra stunda. Visu ātri izpirka, tāpēc droši varu teikt – ja nu ko ir vērts audzēt, tad tās ir zemenes. Pēc citiem dārza labumiem pieprasījums ir mazāks. Vairāk pircēju noteikti varētu atrast, piedāvājot izaudzēto tirdziņos, tomēr pagaidām tam nav laika. Vasarā vien būts Tūjā sarīkotajā mājražotāju tirgū. Lai arī tobrīd nav bijis daudz pārdodamā, gūta interesanta pieredze.
Mežsargos iecerēts attīstīt arī mājražošanu. Izdevies piesaistīt līdzekļus no Eiropas fondiem projektā Atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai, attīstot mazās lauku saimniecības un iegādāties noderīgas lietas – laistīšanas sistēmu, traktoru zāles pļaušanai, siltumnīcu, ko uzstādīs nākampavasar, arī treileru, kurā iekārtot mājražošanas virtuvi. Sākotnēji gan plānots pirkt nelielu moduļu mājiņu, taču, kamēr tikuši līdz tās iegādei, ražotāji informējuši, ka cena jau divkāršojusies. Tas vairs finansiāli nav bijis paceļams, tāpēc iegādāts treilers, kas iepriekš izmantots kā āra kafejnīca. Nu tas jāpievieno ūdens padevei, jāpielāgo visām Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām, lai jau nākamajā sezonā varētu pārstrādāt pašu izaudzēto konservējumos, gatavot ievārījumus, spiest smiltsērkšķu sulu. Jau šobrīd tas ir viens no veidiem, kā tiek pārstrādātas nolasītās ogas. Pagaidām gan ar to apgādā tikai pašu ģimeni un draugus, taču atsauksmes ir ļoti labas, tāpēc Ingrīda vērtē, ka tam vajadzētu būt vienam no top produktiem. Dārzā skaisti auglīši manāmi arī cidoniju krūmos. Tos sasmalcinās un gatavos cidoniju šķēlītes sīrupā. Turklāt cidonijas, līdzīgi kā smiltsērkšķus, iespējams pārstrādāt pilnībā. – Meita no cidoniju sēkliņām spiež eļļu. Esot veselīga. Līdzīgi var pārstrādāt arī smiltsērkšķu sēklas, kas paliek pēc sulas spiešanas.
Ingrīda un viņas vīrs cenšoties neuzņemties vairāk darāmā, kā ir abu spēkos, tomēr reizēm šķietot, ka darbu ir daudz vairāk nekā laika un iespēju tiem visiem pieķerties. Vasarās vecākiem talkā nāk arī bērni, Mežsargos labprāt atpūšas arī visi pieci mazbērni. – Te ir skaisti un mierīgi. Apkārt ir pietiekams plašums, lai varētu ievilkt elpu. Vasarās gar dārza malu savu jauno paaudzi ved atrādīt netālu dzīvojošo dzērvju pāris. Vienu pavasari pat varējām vērot dzērvju dejas, kas bija ļoti skaisti. Rudeņos stirnas nāk ēst ozolzīles, citreiz tur var saskaitīt pat 30 dzīvnieku. Šī ir jauka vieta, – lauku dzīves šarmu raksturo Ingrīda.
Aigas VENDELIŅAS-ĒĶES teksts un foto
