Ukrainas konditorēm Anastasijai Jeremenko (no kreisās) un Oksanai Tretjakai SIA Madara 93 cehā Limbažos ir darba pilnas rokas. Par radošās komandas papildinājumu priecājas arī uzņēmuma ražošanas vadītāja Ginta Miķelsone
Kopš septembra otrās puses SIA Madara 93 konditorejas cehā Limbažos strādā divas konditores no Ukrainas – Oksana TRETJAKA un Anastasija Jeremenko. Uzņēmuma ražošanas vadītāja Ginta Miķelsone abas raksturo kā ļoti profesionālas, ļoti laba rakstura un dvēseliskas meitenes. Karš dzimtenē viņām licis sākt dzīvi no jauna. Pateicoties veiksmīgai apstākļu sakritībai un SIA Madara 93 personāla vadītājas Daces Fenskas mērķtiecīgai un enerģiskai darbībai uzņēmuma vajadzībām atbilstošo darbinieku meklēšanā, abas ukrainietes var darīt to, kas tuvs sirdij un arī padodas. Klienti to novērtē.
Ceļš uz Latviju un jaunas dzīves sākums
Konditores nāk no Melitopoles Zaporižjes apgabalā, kas ir okupēta jau no pašiem kara pirmsākumiem un kur abas strādāja skolas ēdnīcā. Anastasija ar meitām Poļinu un Sofiju Latvijā ieradās pirms aptuveni pusgada, jo te uzņēmumā SIA Lādes piens jau vairākus gadus strādā viņas vīrs Nikolajs. Turpretī Oksanas ģimene līdz pēdējam palika mājās cerībā, ka šo teritoriju atbrīvos.
Izšķirties par prombraukšanu bija grūti. Tomēr tuvojās 1. septembris, kad jaunākajai meitai, deviņgadīgajai Alisei būtu obligāti bijis jāsāk iet krievu skolā. Ja viņu turp nesūtītu, to uztvertu kā vecāku nostāju pret pastāvošo varu un bērnu no ģimenes izņemtu. – Bet tur tu nevari būt “pret”. Mums bija viss – māja, zeme, bet 20. augustā ņēmām mašīnu, katrs pa trim somām, es papildus savus konditorejas izstrādājumu gatavošanas piederumus un caur Krieviju braucām uz Latviju, kur jau bija Anastasija, – papildina Oksana. Vecākā meita, 20 gadu vecā Viktorija, palika Kijivā. Limbažos viņi ieradās 25. augustā. Sunīte Žuža, kurai izkļūt no okupētās Ukrainas daļas bija vēl sarežģītāk nekā cilvēkiem, pēc pārbraucieniem ar auto un pat vilcienu laimīgi sasniedza galamērķi vēlāk. Viņa kā jau īsts sargs arī bija pirmā, kas, vēl mājās esot, sajuta sprādzienu un uzlidojumu briesmas, par to signalizējot ar skaļiem rējieniem.
Miera laikā Oksanai un vīram Aleksandram nebija pat domas braukt kaut kur projām. – Jā, varbūt kādreiz kaut kā pietrūka, no kaut kā nācās atteikties, bet bijām ar dzīvi apmierināti. Kara dēļ būtībā palikām pie sasistas siles un bijām spiesti sākt dzīvi svešā valstī no jauna. Plašo privātmāju nu nomainījusi kopmītņu istabiņa, bet šajos apstākļos ģimene priecājas arī par to un cenšas pielāgoties. Sarunbiedre tik siltu uzņemšanu Limbažos nemaz nebija gaidījusi. Šķita, ka cilvēki jau ir noguruši un viņiem ir gana savu problēmu. Jā, karš – tas ir briesmīgi un šausmīgi, bet tas ir citā valstī… – Tomēr mūsu labā izdarīja visu, ko varēja! – viņa uzsvēra. Nekad mūžā nebija nācies neko lūgt, tālab iedzīvotāju atvērtība un labestība patiesi aizkustināja.
Vīrs, būdams šoferis, traktorists un kombainieris, teju uzreiz dabūja darbu Lādes pienā. Meita sāka mācības Limbažu vidusskolas 4. klasē. Drīz pēc tam Oksanas un viņas draudzenes Anastasijas konditoru prasmes pārliecināja SIA Madara 93. Tā viņas nonāca radošā un spēcīgā komandā, kurā katram darbiniekam ir patīkami atrasties un ikviens ir pamanīts un novērtēts.
Šobrīd pieprasītākais gardums ukraiņu konditoru izpildījumā ir Kijivas torte. To pasniedza arī Limbažu novada sporta skolas 55 gadu jubilejas pasākumā
Kijivas torte dažādos ietērpos
Šobrīd pieprasītākais gardums ukraiņu konditoru izpildījumā, nenoliedzami, ir Kijivas torte. Īsā laikā to pagatavots krietni vairāk nekā Ukrainā visā mūžā. Tur ļaudis vairāk iecienījuši medus un biskvīta kūkas. Ražošanas vadītāja G. Miķelsone papildina: – Uzņēmumam ir skaidri definēti mērķi un stratēģija, tālab mums bija pārliecība, ka nekļūdīsimies un būs klienti, kuri tās pirks. Paldies viņiem! Kijivas torte, kurā ir tikai augstākās kvalitātes produkti, piemēram, lazdu rieksti, Latvijas saldkrējuma sviests un dzīvnieku tauku putukrējums, šī gada nogalē ir labākā izvēle. Meitenes to gatavo ar vislielāko atbildību un pienākuma apziņu! Protams, ja kāds nav latviešiem labi pazīstamās Cielaviņas tipa kāruma cienītājs, sortimentā joprojām ir arī citas.
Arī abas konditores apliecināja: – Ļoti cenšamies, lai cilvēkiem patiktu un garšotu. Pret mums ar atvērtu sirdi un mēs tāpat. Tikai tā! Viņas apzinās, ka pašlaik viss, kas saistīts ar Ukrainu, ir interesanti un neparasti. Tomēr vienlaikus secina – ja visu laiku būs viens un tas pats, agrāk vai vēlāk tas apniks. Ar laiku kopā ar vadītājiem un tehnologiem domās, kā vēl pārsteigt un iepriecināt klientus. Pagaidām piedāvājumā ir 4 veidu tortes, bezē ruletes un deserti. Tomēr arī Kijivas torte var būt ļoti daudzveidīga – liela, maza, apaļa, taisnstūra formas, ar krēma rozēm, svaigām zemenēm, ietērpta stilīgā kostīmā ar lenti – ne pazīt! Viss atkarīgs no individuālām vēlmēm, kā torti izdekorēt. Starp citu, tieši abu meistaru gatavoto Kijivas torti pasniedza Limbažu novada sporta skolas 55 gadu jubilejas pasākumā.
Oksana atklāja, ka ar konditoreju galvenokārt sāka nodarboties tamdēļ, ka gribēja gatavot sev un savai ģimenei garšīgi, bet pēc tam jau tas aizgāja… Bez šaubām, mājniekus lutina arī ikdienā. – Viņi jau nav vainīgi, ka darbā daudz gatavoju. Vīrs mani atbalsta, bet reizē ir lielākais kritiķis, būdams objektīvs. Viņš vienmēr pateiks – ir skaisti vai nav, garšīgi vai ne, dos padomu, ko izdarīt citādi, – viņa smaidot noteic. Pašai gan patīk vienkārši ēdieni, piemēram, no gaļas. No mūsu virtuves pārsteigusi zupa ar sarkanajām pupiņām, jo Ukrainā tādu negatavo.
Cerība atgriezties mājās
Ārpus darba abu konditoru vaļasprieki ir atšķirīgi. Anastasijai patīk makšķerēt. Šo nodarbi iecienījis arī Oksanas vīrs Aleksandrs – viņš zivis sāla un kaltē. Savukārt Oksanai labāk patīk lasīt un pastaigāties. – Mūsu reģionā mežu nav, pamatā ir stepe. Toties šeit – egles, priedes, bērzi. Esmu sajūsmā par dabu, – viņa salīdzina. Ja Latvijā sola lietu, tad, visticamāk, tas arī būs. Ja Ukrainā, to var gaidīt arī mēnesi. Oksana smej, ka dzimtenē viņai lietussarga nebija, jo nebija vajadzīgs, toties te ir vairāki. Pielāgojoties laikapstākļiem, pat sunim te nopirkuši speciālu jaciņu.
Saziņā ar apkārtējiem minimālo vārdu krājumu latviešu valodā Oksana ir apguvusi. Ja runā lēni un par darbu, jau šo to var saprast. Sirdi silda tas, ka kolektīvā visi ir pretimnākoši un krievu vai ukraiņu valodā cenšas kaut vārdu pateikt pat tie, kuri iepriekš to nav mācējuši. Ukraina un tur šobrīd notiekošais viņai ir sāpīga tēma, jo ļoti mīl šo valsti. Brīvdienās paziņa nopirkusi mitrās salvetes. Uz tām – sirsniņā Ukrainas karogs un uzraksts Зроблено в Україні jeb Ražots Ukrainā. Mīļi.
Latvijā ģimenes jūtas ļoti labi. Mīnusu nav, izņemot iemeslu, kura dēļ viņi šeit ir nonākuši – karš. Ukrainiete cer, ka viņu teritoriju atbrīvos un varēs atgriezties mājās. Protams, ne nākamajā dienā, jo tas vēl var būt ļoti bīstami.
Cik Oksanai zināms, šobrīd ģimenes māja nav nopostīta. Runā, ka tukšajos namos grasās izmitināt kareivjus. Pēc tam gan, visdrīzāk, tur nekā nepaliks… Tomēr viņa pat nepieļauj domu, ka okupēto Ukrainas teritoriju varētu neatbrīvot. Pašlaik ir vienojusies par darbu konditorejas cehā līdz pavasarim. Konditore atklāti atzīst, ka cer atgriezties mājās, bet kad tas būs iespējams, vienkārši nezina… Šobrīd jāturpina strādāt un jācer uz to labāko.
Ieva OZOLA
Autores un Gunta APSES foto
