Endokrinoloģe Brigita Viziņa ir gandarīta, ka mūsdienās cukura diabēta ārstēšanai pieejams ļoti plašs medikamentu klāsts un katram pacientam var individuāli piemeklēt atbilstošākos
Jau vairāk nekā 30 gadu 14. novembrī īpašu uzmanību pievērš cukura diabētam – hroniskai progresējošai vielmaiņas slimībai, kam raksturīgs paaugstināts glikozes daudzums asinīs, ko izraisa absolūts vai relatīvs insulīna trūkums organismā. SIA Limbažu slimnīca endokrinoloģe Brigita VIZIŅA, daktere ar 35 gadu pieredzi, teic, ka viņas uzdevums ir pacientus izglītot un motivēt ievērot ārsta norādījumus. Tāpat viņiem saprotamā veidā izskaidrot, kāpēc ir svarīgi rūpēties par savu veselību un kādas var būt ielaistas slimības sekas, kuru dēļ būtiski pazeminās dzīves kvalitātes līmenis.
Mūsdienu labumu sekas
Visā pasaulē ar šo kaiti sirgstošo pacientu skaits jau ir sasniedzis 537 miljonus, turklāt ik gadu tas turpina dramatiski pieaugt. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem pērn Latvijā bija 95 142 pacientu ar šādu diagnozi, no tiem 88 933 cilvēki ar otrā tipa diabētu. Šie dati atspoguļo vispārējo tendenci – absolūts vairums jeb aptuveni 90% pacientu slimo ar 2. tipa cukura diabētu. Agrāk to biežāk konstatēja cilvēkiem mūža otrajā pusē, bet pašlaik pacienti kļūst arvien jaunāki. To diagnosticē arī skolas vecuma bērniem.
Ārste secina, ka to noteikti ir veicinājuši mūsdienu labumi. Pirmkārt, tas ir mazkustīgs dzīvesveids, kura dēļ rodas virssvars un aptaukošanās. Otrkārt, nav mazsvarīgi, ko ēdam. – Esam pieraduši, ka mums ir pilns šķīvis ar kartupeļiem, rīsiem, griķiem vai makaroniem un pārējās sastāvdaļas gar malām. Lai uzturētu normālu cukura līmeni asinīs, tiem vajadzētu aizņemt vien ceturtdaļu šķīvja. Pusi vajadzētu atvēlēt dārzeņiem, zaļumiem, salātiem, bet vēl vienu ceturtdaļu – olbaltumvielu produktiem, piemēram, liesai gaļai, zivīm, biezpienam, olām, – skaidro mediķe.
Nemaz tik nekaitīgs nav arī gāzētais ūdens ar dažādām garšām, kas izskatās caurspīdīgs kā minerālūdens, tomēr satur diezgan daudz cukura. Kur nu vēl čipsi, smalkmaizītes un bērnu un jauniešu iecienītie saldinātie dzērieni…
Protams, svarīga ir arī iedzimtība. Ja kādam 1. pakāpes asinsradiniekam bijis 2. tipa cukura diabēts, tad varbūtība ar to saslimt ir lielāka. – Piedzimstot no iepriekšējām paaudzēm pārmantojam kādu hronisko kaišu komplektu iedīgļa formā. Kaite var neskart visu mūžu, bet tiklab kaitīgo faktoru, tostarp stresa, ietekmē tā var parādīties, – viņa papildina. Jo ilgāk dzīvojam, jo diemžēl lielāka iespēja saslimt ar jebkuru no tām. Saslimt pirmo reizi ar cukura diabētu var arī 90 gadu vecumā.
Cukura līmenis asinīs svārstās visiem
Otrā tipa diabēts attīstās pakāpeniski. Reizēm pie mediķiem ar ļoti augstiem cukura rādītājiem nonāk pat cilvēki, kuri nekad iepriekš nav slikti jutušies un varbūt to nav izjutuši pat 5–7 gadus. – Diagnoze ir viena, bet slimības gaita var ļoti atšķirties. Tipiskākos gadījumos simptomi, kam jāpievērš īpaša uzmanība, ir mutes žūšana, līdz ar to lielāks šķidruma patēriņš un attiecīgi biežāka urinācija, nogurums, redzes traucējumi. Dekompensēta diabēta gadījumā raksturīga arī svarā krišanās, sliktāka brūču dzīšana. Āda kļūst sausa un plaisā.
Reizēm cukura diabēta pacienti īsti neizprot, kāpēc iepriekš izrakstītās zāles vairs nedarbojas un par spīti visiem pūliņiem cukura līmenis nekrītas. Tad ārstei nākas atgādināt, ka pacientu vainas tur nav, jo tā ir progresējoša slimība. Tad atliek meklēt jaunas medikamentu kombinācijas. Ilgstoši neārstēts cukura diabēts bojā asinsvadus un diemžēl divas līdz pat četras reizes palielina risku nomirt no sirds un asinsvadu slimībām, kas attīstītajās valstīs ir nāves cēlonis Nr. 1.
Kad noteikta cukura diabēta diagnoze, pacienti lielākoties nobīstas, ka nu būs daudz ierobežojumu un daudz ko nevarēs atļauties kā līdz šim. Nenoliedzami, praktiski visiem pacientiem ēdienkartē ir jāievieš izmaiņas. Tomēr endokrinoloģe pieder pie tiem nozares profesionāļiem, kas, teiksim, jubilejās vai svētku reizēs, pieļauj nelielas atkāpes. Galvenais, lai tas nav ilgstoši. Jāuzsāk arī mērenas fiziskās aktivitātes. Aprēķināts, ka pietiek ar 20–30 minūtēm dienā. Var iet raitā solī, nūjot, braukt ar velosipēdu, peldēt vai citādi izkustēties. Daktere piekrīt, ka ne visi to var atļauties vecuma vai citu kaišu dēļ. Tomēr tiem, kuri to spēj, tas būtu pat ļoti ieteicams.
– Cukura līmenis asinīs svārstās pilnīgi visiem. Arī veseliem cilvēkiem! – uzsver B. Viziņa. Tas ir atkarīgs no tā, ko esam apēduši un kādas ir mūsu fiziskās aktivitātes. Tāpat to papildus ietekmē tas, vai esam uztraukušies, naktī gulējuši mierīgi, akūti saslimuši (ja ir temperatūra, kāda vīrusa infekcija, sāpes u.c.).
Cilvēki, kuriem nav diabēta, protams, ikdienā cukura līmenim līdzi neseko. Savukārt tiem, kuriem tas ir, mērījumu biežums var atšķirties. Piemēram, 1. tipa diabēta pacientiem, kuri lieto insulīnu, tie jāveic pat 4–5 reizes dienā. Ja cilvēkam izrakstītas tabletes un cukura līmenis ir diezgan stabils, pietiek ar 1–2 reizēm nedēļā. Ja cukura diabēta pacientam šis rādītājs, to nosakot mājas apstākļos, apmēram 80% gadījumu ir starp 4,4 un 10 milimoliem litrā (dažādos diennakts laikos), var uzskatīt, ka ir labi. Savukārt terapijas efektivitāti novērtēt palīdz tāds vidējais cukura rādītājs kā glikētais hemoglobīns, ko nosaka laboratorijas analīzēs. To apmānīt nevar. Pacienti ir dažādi – vieni apzinīgāki, citi mazāk. Tomēr ikvienu motivē tas, ka asins ainā praktiski redz sava darba rezultātus – ievērojamu cukura un holesterīna līmeņa un citu būtisku rādītāju uzlabošanos. Daktere piebilst, ka ārstam nevajag formāli veiktus mājasdarbus un mērījumu pierakstu. Tas ir pašu pacientu labā, lai varētu iespējami efektīvāk viņiem palīdzēt.
Medicīna – zinātne, amats un māksla
Tad, kad daktere sāka strādāt, cukura diabēta ārstēšanā bija pieejamas divu medikamentu grupu tabletes un insulīns. Tagad medikamentu klāsts ir ļoti plašs. Turklāt ar tiem var ne tikai normalizēt cukura līmeni, bet tie dod virkni labu blakusefektu, piemēram, palīdz samazināt svaru, spēj apturēt nieru vai sirds mazspējas progresēšanu vai pat līdzēt šo kaišu ārstēšanā. – Tomēr visiem viss neder un uz visiem vienādi neiedarbosies. Medicīna ir gan zinātne, gan amats un māksla, tālab ne velti šobrīd runā par personalizēto medicīnu jeb individuālu pieeju katram pacientam, – precizē sarunbiedre. Papildus fizioloģiskajiem aspektiem jāņem vērā cilvēka nodarbošanās un dzīvesveids. Teiksim, tālbraucējam šoferim vai lielveikala kasierim varbūt nebūtu ieteicami preparāti, kas glikozi izvada no organisma ar urīnu un tamdēļ biežāk jāapmeklē labierīcības.
Mediķei ir prieks, ka pacienti ir kļuvuši izglītotāki un interesējas par jaunumiem diabēta ārstēšanā un nāk konsultēties, vai arī viņiem derētu medikamenti, kas lieliski līdzējuši draugiem, radiem vai paziņām. Tāpat daktere atgādina, ka jau dažus gadus ar endokrinologa vai ģimenes ārsta nosūtījumu pacienti var Limbažu slimnīcas reģistratūrā pieteikties uz valsts apmaksātām konsultācijām diabēta apmācības kabinetā pie medicīnas māsas Tatjanas Artamonovas. – Tā ir lieliska iespēja uzzināt par aktualitātēm! Pie manis vairāk apspriežam ārstnieciskus mērķus, – atgādina B. Viziņa.
Tālab viņa vēlreiz aicina rūpēties par savu veselību. Svarīga ir ne tikai fiziskā veselība, bet arī emocionālais stāvoklis un labu attiecību uzturēšana ar ģimenes locekļiem, kaimiņiem un kolēģiem. Katram vajadzētu atrast nodarbi, kas sniedz prieku un gandarījumu.
Ievas OZOLAS teksts un foto
Amerikas Diabēta asociācijas rekomendētie cukura līmeņa rādītāji:
- cilvēkam, kuram nav cukura diabēta: tukšā dūšā 3,9–5,5 milimoli litrā (mmol/l); 2 h pēc ēšanas – līdz 7,8 mmol/l;
- cilvēkam, kuram ir cukura diabēts: tukšā dūšā 4,4–7,2 mmol/l; 2 h pēc ēšanas – līdz 10 mmol/l.
