Salacas kreisajā krastā, vienā no pilsētas vecākajām ēkām kopš bērnības dzīvo Laima Virza. Drēgnajā ziemas dienā, kad upi jau pārklājusi manāma ledus kārta un zeme ietērpta baltā sniega segā, dodos apciemot salacgrīvieti. Gaidot tikšanos, Laima iekūrusi malkas krāsniņu, galdu rotā adventes vainadziņš un, malkojot kafiju, viņa labprāt dalās atmiņās par jaunības gadiem un darba gaitām. Pilsētā un tās apkārtnē Laimu pazīst kā uzticamu pastnieci, kura dienu no dienas piegādājusi ilgi gaidītās avīzes, žurnālus un vēstules. Tagad grūti pat iedomāties garos kilometrus, ko pastniece pieveikusi, ejot kājām un braucot ar riteni. Turklāt ziemas vidus – decembris, tuvojoties svētkiem, vienmēr bijis visaktīvākais gada mēnesis. Ja tagad apsveikumus pārsvarā nosūtam elektroniski, tad agrāk ar roku rakstītās kartītes ceļoja pa visu Latviju, un pastniekiem pirmssvētku nedēļas izvērtās garās darba stundās, stiepjot smagās pasta somas.
Laima Virza pastnieces gaitās nostaigājusi neskaitāmus kilometrus
