Tēta un meitas tandēms – Dainis un Ieva Kreišmaņi – mīl laukus un plecu pie pleca saimnieko ģimenes zemnieku saimniecībā Apsītes Braslavas pagastā
Vieglu dzīvi un saimniekošanai allaž pateicīgus laikapstākļus laukos neviens nav apsolījis. Tomēr Dainis un Ieva KREIŠMAŅI – tēvs un meita – savā z.s. Apsītes Braslavas pagasta Vilzēnos dara to, ko mīl. Viņi aptuveni 700 ha platībā nodarbojas ar jauktā tipa lauksaimniecību – graudkopību un piena lopkopību. Sarunā kādā novembra pēcpusdienā vēl pirms baltās ziemas iestāšanās par viņiem rodas priekšstats kā par spēcīgu komandu. Ieva sevi dēvē vairāk par papīru cilvēku, bet tētis ir viscaur praktiķis, kurš ieguldījis milzīgu darbu saimniecības attīstībā un tās tehnikas uzturēšanā. Abi ir līdzvērtīgi kolēģi, strādā roku rokā, lieliski viens otru papildina un vienmēr var rēķināties ar otra atbalstu.
Bez sadarbības tālu netikt
– Lauksaimniecībā lēmumi vairāk vai mazāk ir loģiski un likumsakarīgi. Ar spītu vai negribēšanu tur nekas nesanāk. Daba pati pasaka priekšā, kas jādara, – ir pārliecināts Dainis. Abi spriež, ka viņiem ļoti paveicies ar darbiniekiem, no kuriem vairāki sākuši strādāt saimniecībā kā kādreizējās Jāņmuižas profesionālās vidusskolas praktikanti un turpina darboties joprojām. Prasmīgi un radoši cilvēki, kuri izrāda iniciatīvu un prot rast risinājumus arī nestandarta situācijās. Personāla mainība ir minimāla. Lai cilvēki paliktu laukos, nepieciešams viens priekšnosacījums – labi apmaksāts darbs. To saimnieki arī cenšas nodrošināt.
Vērtējot aizvadītās sezonas graudu ražu, Dainis rezumē: – Saimniecībā bijuši arī daudz veiksmīgāki un ražīgāki gadi. Diemžēl bijuši to saimniecību vidū, kas pērn pavasarī nogulēja lētos minerālmēslus, tādēļ rudenī tos nācās pirkt par pilnu cenu. Tāpat ieguldījuši gana daudz līdzekļu ecēšās, bet tikai vēlāk sapratuši, ka arī tur ir savas nianses. Jātiek skaidrībā ar nezāļu spektru, proti, jāizpēta, kuras var apkarot ar ecēšām, bet kuras ne. Tur vēl ir ļoti daudz jāmācās.
Tomēr ne viss ir tikai balts vai melns. Labā ziņa ir tā, ka šogad praktiski iztikuši bez graudu kaltēšanas. Tikai veduši tos un atbēruši sēklu, kuras paraugi jau nodoti dīdzības un kvalitātes pārbaudei. – Tagad sākas “papīru” darbi un rēķināšana nākamajam gadam – ko darīsim, ko sēsim, – noteic Ieva. Šogad vislabāk, šķiet, padevusies tritikāle – kviešu un rudzu krustojums. Dainis smej, ka joprojām darbojas vecais labais teiciens – tur, kur bija kaut kas iesēts, izauga labi, kur nebija – tur nu nekā.
Praktiski visus pēdējos gadus pietrūkst graudu, tie ir jāpērk papildus. Vidēji gan aptuveni 90% graudu sava ganāmpulka vajadzībām (aptuveni 150 lopu) spēj nodrošināt paši. Šogad lielākā problēma bija sausums un, nenoliedzami, tas atstāj ietekmi uz ražu. Tomēr ar to lauksaimniekiem jārēķinās un laikapstākļiem jāpielāgojas. Šogad izjutuši, ka ganībās pietrūkst zāles. Vienmēr bijuši spēcīgi zelmeņi, kuriem trīs četru nedēļu sausuma periods nekaitēja, bet ja nav ne lāses piecas nedēļas pēc kārtas… Labi, ka izveidojusies veiksmīga sadarbība ar kaimiņiem un savstarpēji var iemainīt vajadzīgos resursus, teiksim, sienu pret papildu ganībām. Saimnieki ir ļoti pateicīgi arī ceļu būvniekiem, kuri pēc grāvju rakšanas pārpalikušo zemi atvēlēja zemniekiem un izlīdzināja to uz lauka. – Sadarbībai laukos un jebkur citur ir ļoti liela nozīme. Bez tās nekur tālu netiksim, – uzsver Ieva. Dainis piebilst, ka, esot Limbažu novadā, jūt stipri labāku pašvaldības attieksmi. Krietni uzlabojusies arī komunikācija ar dažādām kontrolējošām institūcijām, kas nevis soda, bet pamāca un palīdz visu izdarīt atbilstoši noteikumiem.
Runāt par izmērāmām lietām, nevis prātuļot
Apsītēs īstenots ne viens vien Eiropas Savienības atbalstīts projekts. Diemžēl tagad investīciju projekti iet secen. Saimniecība ir to grupā, kam būs jāiztiek ar platību maksājumiem, jo tā nekvalificējas ne milzīgajām, ne mazajām saimniecībām. – Tiekam sodīti par to, ka strādājam un darām, – abi ironiski secina. Tomēr prieks, ka vienā no pēdējiem projektiem izdevās atjaunot šķūni siena, kartupeļu, graudu un citu resursu glabāšanai. Tāpat zemes apstrādei iegādājās diskotāju. Vajadzību gan netrūkst. Bija paredzēta kaltes jumta nomaiņa, arī tur saimniecība projektam nekvalificējās. Derētu arī lielāks graudu kombains. – Ja būs iespēja atkal rakstīt projektus, to noteikti darīsim, – apliecina Ieva.
Lauksaimniekus priecē, ka šogad izārdījuši gana daudz kūtsmēslu. Viņi cer, ka tas nāks ražā atpakaļ. Ja citugad ganāmpulka atjaunošanai nācies pirkt telītes, tad šogad tās dzimušas vairāk nekā bullīši. Arī par piena iepirkuma cenām nevar sūdzēties. Ja vien resursi maksātu tikpat, cik pirms pāris gadiem…
Piena lopkopībā šovasar sadarbībā ar tobrīd vēl Latvijas Lauksaimniecības universitāti noslēguši vērienīgu Eiropas mēroga projektu par emisijām lopu fermās. Mērījumi pēc precīzi izstrādātas metodikas veikti divu gadu garumā. Pasākums gan prasījis daudz laika un nervu, tomēr saimnieki spriež, ka ieguvuši ļoti daudz un mācībspēki bijuši ļoti pretimnākoši. Pētījums diezgan skaidri parāda, ka apsūdzības pret govīm kā vienām no lielākajām gaisa piesārņotājām nemaz tik pamatotas nav. Tagad vismaz ir ticami dati, kas to apliecina. – Mans princips ir tāds – runājam par izmērāmām lietām, nevis prātuļojam, – pauž Dainis. Vienlaikus gan viņš, gan meita rosina likumdevējus un dažādu noteikumu izstrādātājus pirms lēmumu pieņemšanas iedziļināties lietu būtībā un ieklausīties, ko saka pieredzējuši lauksaimnieki, kuri nozarē strādā ne vienu vien gadu desmitu. Ieva vēl piebilst, ka šobrīd visā Eiropā piena lopkopība pamazām iet zudumā, vairāk pievēršas gaļas lopkopībai. Daudzi jaunie negrib ar to nodarboties, jo tas nav viegli un nevar govīm pateikt, ka šodien uz kūti iet negribas.
Lauku labumus nesmādē arī zvēri un putni
Pāris gadu bija miers no mežacūkām, bet šogad tās laukus gluži vai apsēdušas – nāk bariem un rok uz nebēdu. Jauniesētie zālāji tā apstrādāti, ka vīriem pat ar kombainu grūti izbraucami. Dainis smaida par visādiem dzirdētajiem brīnumiem, piemēram, lai liekot visapkārt laukiem elektrisko ganu. Viņš atvaicājis, vai runātāji maz zina, cik laika un resursu tas prasa – uzstādīt, regulāri pārbaudīt, vai tas darbojas, mainīt akumulatorus utt. Vilzēnu pusē apkārt klīst arī briežu bari. Protams, skaistuļi, bet arī viņi mēdz paviesoties laukos. Savukārt uz lopiem paredzētajām proteīniem bagātajām pupām pastāvīgi cierē zosis. Ieva stāsta, ka var jau mēģināt tās aizbaidīt, bet tās gudri pārceļas uz blakus laukiem, pacietīgi nogaida un laižas atpakaļ pie galda.
Sarunbiedre ir pateicīga tētim, kurš viņu un māsas Lieni un Kristu Jūliju jau no bērna kājas ir radinājis pie darba. – Mūsu ģimene ir fantastiska ar to, ka neesam tikai lauksaimnieki. Protam izpausties arī radoši. Citādi nemaz nevar – vai nu maksā citiem lielu naudu vai liec lietā izdomu, – viņa secina. Ārpus darba saimniecībā Ieva daudz mācās, pašattīstās un labprāt dodas pārgājienos. Viņa arī spēlē Vilzēnu tautas nama amatierteātrī Man patīk. Vismīļākā sajūta ir tad, kad zināms, ka skatītāju rindās ir tētis un māsas.
Ievas OZOLAS teksts un foto
