SIA Mieriņš īpašniece Baiba Siktāre uzsver, ka uzņēmējdarbībā visu laiku jāvirzās uz priekšu
Alojas SIA Mieriņš, kas līdz ar viesu namu un kafejnīcu nodrošina arī publiskās pirts darbību, saimniece Baiba SIKTĀRE, atskatoties uz pagājušo gadu, ar sev raksturīgo optimismu teic, ka kopumā klājies labi. Ar tikpat pozitīvu skatu uzņēmēja raugās arī uz priekšu. Darāmā ir un solās būt daudz, jo nesen Baibas senlolotai iecerei paplašināt Mieriņa teritoriju iegūts Eiropas struktūrfondu atbalsts.
Aloja atrodas labā vietā
Mieriņa blakus teritorijā, kas ilgus gadus bijusi neapsaimniekota, vecās mājiņas un saimniecības ēkas vietā plānots būvēt energoefektīvu viesnīcu. Kad Baiba sāka vadīt tēva dāvināto kafejnīcu (pavasarī nosvinēta 10 gadu darba jubileja), viņa noskatījusi minēto zemes gabalu. Vairākkārt uzrunājusi īpašnieku, bet viņš nav gribējis īpašumu pārdot. Kad sākās pandēmija, darījums beidzot izdevās.
Pērn B. Siktāre ar būvniecības ieceri pretendēja uz Eiropas struktūrfondu atbalstu un viņas iesniegtajam projektam apstiprināts 150 000 eiro līdzfinansējums. – Man tas ir diezgan liels projekts, – viņa atzīst. Protams, pastāv zināmas bažas, kā plānu izdosies realizēt, jo būvniecībā izmaksas ir krietni augušas un būs jāņem liels kredīts. – Bet ne jau tādēļ nedarīsim! Jau sen izjusts, ka pietrūkst vietu, kur izguldīt viesus. Kafejnīca-viesu nams šobrīd piedāvā vairākas istabiņas, taču ar to nepietiek. Plānotajā viesnīcā paredzēts 20 numuriņu. Uz Mieriņu ieturēt maltītes un nakšņot brauc ļaudis gan no Limbažiem, gan Valmieras puses, tāpat te, dodoties iepirkties uz Valmieras Depo vai Valletu, pa ceļam pusdienot iegriežas kaimiņi igauņi. – Ja citi domā, ka Aloja ir nomale, teikšu – nē, mēs esam labā vietā, diezgan centrā! – ar lepnumu teic sarunbiedre. Tiesa, esot jaunajā Limbažu novadā, uzņēmējai ir sajūta, it kā Aloja būtu pastumta malā.
Šobrīd notiek būvniecības ieceres Dzīvojamās ēkas un saimniecības ēkas pārbūve par viesnīcu Kalēju ielā 5, Alojā sabiedriskā apspriešana. Ja visas zvaigznes sastāsies, kā cerēts, būs jāķeras pie būvēšanas, jo viesnīca jānodod ekspluatācijā 2024. gada otrajā pusē. – Ja šobrīd notiek tikai vietējais tūrisms, uz to laiku, kad tā būs uzcelta, domāju, atsāksies arī ārvalstu tūrisms, – cerīga ir Baiba. Pandēmijas laikā vismaz vasarās pa kādam tūristam no vecās Eiropas uz šejieni atbrauca, bet, kopš sākās karš Ukrainā, tā vairs nenotiek. – Mūsu mājai nekad nepaiet garām Ziemassvētku vecītis, tāpat vienmēr velkam bluķi. Šajos svētkos, to velkot, sūtījām domas, lai beidzas tas karš. Visi darām, ko katrs varam – ar labajām domām, ziedojumiem…
Pēc tumšās strīpas jānāk gaišajai
Vērtējot aizvadīto gadu uzņēmumā, B. Siktāre teic, ka garlaicīgi nav bijis. Vasara vien bijusi tik ražīga, kāds bijis 2021. gads kopumā. Pērn rīkots ļoti daudz kāzu. Ēdinātāji bieži klāja galdus izbraukumos. Jau divus gadus Mieriņa busiņš aprīkots ar ledusskapi, tādēļ izbraukuma pasākumā, piemēram, pie jūras vai pļavas vidū uzņēmums spēj nodrošināt ēdiena kvalitāti arī karstākajā vasaras dienā. Baiba vērtē, ka šis ieguldījums jau atmaksājies. – Strādājot redzi, ko vēl nepieciešams uzlabot, – vērtē alojiete. Arī pandēmijas laiku tamdēļ spējuši pārdzīvot, jo pielāgojušies tobrīd atļautajam. Turklāt valsts sniegtais atbalsts bija labs. – Manam uzņēmumam tas palīdzēja izdzīvot. Un kas bija patiešām svarīgi, nebija jāatlaiž darbinieki, varējām turpināt pastāvēt. Biznesā tā ir – tiklīdz apstājies, krīti atpakaļ. Visu laiku jāiet uz priekšu. Uzņēmējas sirdi gandarī alojiešu patriotisms – vietējie ļaudis kafejnīcai grūtajā situācijā bija atbalstoši un ēdienus uz mājām pasūtīja arī tie, kuri iepriekš to neapmeklēja.
Pagājušajā gadā piedzīvots straujš preču un pakalpojumu cenu pieaugums. To izjuta arī B. Siktāres uzņēmums, kam nācās paaugstināt ēdienu cenu. Klienti bija saprotoši. Sarunbiedre atklāj, ka cenas par elektroenerģiju kāpuma dēļ uzņēmuma rēķins par elektrību palielinājies pat trīsreiz. Zināmas ēdināšanas firmas, kas, apjaušot, ka nespēs apmaksāt tādus rēķinus, likvidējās. – Bija sajūta, ka neba visiem ļaus aiztaisīties. Tā arī bija, un ar oktobri atkal tiek piešķirts valsts atbalsts, kas to trako elektrības cenu mazliet piebremzē, – teic Baiba, stāstot, ka viņai raksturīgais optimisms vēl nav pievīlis. Jā, neklāsies viegli, bet tas jāpārdzīvo, jo visu laiku jau tā nebūs.
Kolektīvs stabils un saliedēts
B. Siktāre vada 14 cilvēku kolektīvu. Darbinieki lielākoties ir no Alojas un tuvākās apkārtnes, bet bārmene ceļu uz Mieriņu mēro no Umurgas. – Kolektīvs ir tiešām lielisks, – apstiprina uzņēmuma vadītāja. Lielākais pārbaudījums visiem ir vasara, kad jāstrādā no rīta līdz vakaram. Un ja darbinieki šo sezonu iztur, tad viss kārtībā. Aukstajā sezonā viss rit plūstošāk, atliek laiks kopīgai rīta kafijai un dienas plānu pārrunāšanai. Arī intervijas dienā tika gatavoti divi galdi – viens ziemas banketu zālē kafejnīcas 2. stāvā, bet otrs izbraukumā Vilzēnos.
Ik rudeni uz pāris dienām kafejnīca tiek slēgta un visi darbinieki dodas uz kādu Latvijas vietu ekskursijā. Pēdējos gados viņi izvēlas autofotoorientēšanās maršrutus, ko Mieriņa komandai individuāli sagatavo Brauciens.lv. – Mums visām patīk autofotorallijs, kolektīvā izveidojam trīs vai četras ekipāžas. Galapunkts vienmēr ir kāds iepriekš izvēlēts viesu nams, kur pasūtam sev galdu, atpūšamies un, protams, novērtējam, kā strādā citi ēdinātāji. Papildus “pieķeram” klāt arī kultūras programmu. Šoruden tā atpūtušies Ogres pusē.
Ģimenes atbalsts un ceļošana iedvesmo
Ģimene ir B. Siktāres iedvesmas avots. Ir ļoti svarīgi just savējo iedrošinājumu. Baiba ar vīru Māri abi audzina četrus dēlus. Vecākais šogad beigs bakalaura studijas vides inženierijā, vidējais mācās Alojas Ausekļa vidusskolā, bet dvīņi ir piektklasnieki. Arī Baibas brālis un māsa ar ģimenēm dzīvo un strādā Alojā. Turpat arī mamma un tētis. Ja visi sanāk kopā svētkos, pie galda sēžas vismaz 30 cilvēku. – Ik dienu dodamies pusdienās pie manas mammas. Pārrunājam, ko katrs dara, kas jauns. Sarunbiedre pasmaida – ja agrāk mamma, klausoties meitas iecerēs un plānos bijusi skeptiska par jauninājumiem, tad nu zina, ka nav vērts satraukties, jo Baiba, tiklīdz kaut ko nolēmusi, to arī īsteno. Jā, kādam varbūt šķiet, ka laukos nevajag ne baseinu (pirms četriem gadiem Mieriņa pirtī tāds izbūvēts), ne viesnīcu, bet B. Siktāre uzskata citādi. Viņa ir savas dzimtās vietas patriote un priecājas par alojiešu sasniegumiem. – Izrādes, kurās spēlē mūsu Rūdis Bīviņš vai Lauris Dzelzītis, noteikti jāapmeklē, – ir pārliecināta Baiba.
Enerģiju, iedvesmu darboties un interesantas idejas viņa gūst arī ceļojumos. Rudenī abi ar vīru devušies uz Kipru, kur pludmalē iepazinušies ar Īrijas latviešu kompāniju. Sarunās cilātas dažādas tēmas, līdz nonākts arī līdz Mieriņam. Kundzīte, kura alojiešus bija uzaicinājusi piebiedroties, sacīja, ka viņa iedomājas šo ēdināšanas iestādi kā lauku krodziņu, kurā skan latviešu tautasdziesmas. – Ļoti laba ideja! Atgriezos mājās ar domu, ka telpas jāaprīko ar skaņas aparatūru, lai varu rīkot tematiskos pasākumus, atskaņot latviešu mūziku, tautasdziesmas. To ierakstīju šogad darāmo darbu sarakstā. No katra ceļojuma pārbraucu ar iedvesmu kaut kam jaunam, – teic Mieriņa saimniece.
Līgas LIEPIŅAS teksts un foto
