Vasaras vidū sāku iepazīt Liepupi. Pirmo reizi tur iebraucot, satiku kundzi, kura pa dārzu gaiņāja vistas. Pajautāju, vai nevar nopirkt olas. Andele sanāca! Braucu tālāk un satiku kādu sievieti pie veikala. Nākamajā pusstundā veikala stāvlaukumā daudz ko uzzināju par Liepupes ciemu. Manā galvā radās filma. Ne parasta, uz plakana ekrāna, bet tāda, kurai ir smarža, trīs dimensijas un neparasta skaņa.
Tajā brīdi nolēmu, ka gribu Liepupi vērst par dzīvu filmu. Dzīve taču ir kino! Skatītāji brauks pie manis uz Liepupi filmu skatīties nevis uz ekrāna, bet upes krastā, pie veikala, vecajām darbnīcām vai muižas parkā. Bet varbūt manā Liepupes mājā – Kinokupolā!
Es gribu ciemam dot savu kino enerģiju un no liepupiešiem un mazās upītes to ņemt, lai ar Liepupi iepazīstinātu ne tikai Latviju, bet arī ārzemju tūristus un kino profesionāļus.
