VID Muitas pārvaldes Kinoloģijas daļas Rīgas un Kurzemes nodaļas vecāko muitas eksperti, staicelieti Ēriku Štemeri ar četrkājainajiem kolēģiem – vācu aitu suni Ankoru un
angļu kokerspanielu Redžiju – var sastapt gan Jūras ielā pie Ausekļa redakcijas, gan lidostā, uz valsts robežām, skolās un citur
Rīt pasaulē un arī Latvijā atzīmē Starptautisko muitas dienu. Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Muitas pārvaldes Kinoloģijas daļas Rīgas un Kurzemes nodaļas vecākā muitas eksperte, staiceliete Ērika ŠTEMERE iestādē strādā jau 17 gadu, ir ieguvusi augstāko izglītību psiholoģijā, ar lielāko prieku pieņem visus izaicinājumus un vienmēr var paļauties uz ģimenes sapratni un atbalstu. Bez tā šajā profesijā būtu ļoti grūti.
Specializācija – narkotiskās vielas un skaidra nauda
Kinologa darbs, protams, nav iedomājams bez četrkājainajiem kolēģiem. Šobrīd sarunbiedrei tādi ir divi. Melnā vācu aitu šķirnes sune Ankora ir specializējusies narkotisko vielu meklēšanā. Tas, kādu postu tās nodara un cik daudz cilvēku pazudinājušas, šķiet, komentārus neprasa. Ankora Ērikas mājās nonāca četru mēnešu vecumā, kad tikko bija devies mūžībā pirmais muitniecei piešķirtais darba suns Sallija – ļoti mīļa un centīga labradora meitene ar lielu darba sparu. Parasti muitā iepērk jau pieaugušus suņus, kurus var notestēt un redzēt, vai viņiem ir specifiskajam darbam atbilstošas dotības un veselība. Tāpēc var teikt, ka šobrīd jau 12 gadu vecā Ankora ir izņēmums, jo viņa muitas dienestā nonāca vēl kā kucēns. – Viņa ir manas meitas vecumā. Kamēr biju bērna kopšanas atvaļinājumā, auga arī kucēniņš. Kad atgriezos darbā, sākām trenēties narkotisko vielu meklēšanā. Ankora joprojām turpina strādāt. Pirms gadiem četriem starptautiskās sacensībās Karēlijā ieguvām 1. vietu. Ļoti ar to lepojos, – aizkustināta stāsta Ērika.
Savukārt darbu ar četrgadnieku angļu kokerspanielu Redžiju kinoloģe uzsāka salīdzinoši nesen – pirms diviem gadiem. Viņam ir divas specializācijas – narkotiskās vielas un skaidra nauda. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem pāri valsts robežai nedrīkst pārvietot vairāk nekā 10 tūkstošus eiro skaidrā naudā. Ja tās ir vairāk, tā jādeklarē. Kāpēc tas ir būtiski? Skaidru naudu ļoti daudz izmanto ieroču tirdzniecībā un kontrabandā, tāpat narkotisko vielu tirdzniecībā, tāpēc ir svarīgi ierobežot tās apriti un panākt, ka tā vairāk iet caur bankām. Līdz šim lielākais Redžija atklājums ir 126 tūkstoši eiro, ko izdevās uziet somā kādā automašīnā uz robežas Ainažos. Kinologam, protams, tas ir gandarījums un dod papildu motivāciju. Cilvēki, kuri centušies ko noslēpt, reaģē dažādi. Visbiežāk līdz pēdējam izliekas, ka nekā nav. Kad suns ir norādījis uz iespējamām nelikumīgām vielām vai pārlieku lielu skaidras naudas daudzumu, personām pirms padziļinātās muitas kontroles veikšanas ir dota iespēja pašām atzīties pārkāpumā, bet parasti tā nenotiek.
Kinoloģe stāsta, ka viņa ar ķepaiņiem strādā visur, kur vien var iedomāties – lidostā, uz robežām – gan Eiropas Savienības iekšējām, gan ārējām, sadarbībā ar Valsts policiju dodas uz skolām, tostarp Limbažu novadā, kur gan rāda paraugdemonstrējumus, gan meklē aizliegtās vielas. Darba suņu darbalaiku nevar ielikt konkrētos rāmjos – no tikiem līdz tikiem. – Skatāmies pēc apstākļiem un kā suns jūtas. Ja, piemēram, būs trīs stundas intensīvi nostrādājis lidostā, kur ir daudz reisu, ļaušu tikpat arī atpūsties. Tas gan nav akmenī kalts. Ja būs vēl kāds izsaukums, varbūt varēsim aizbraukt un dzīvnieks pa ceļam būs atpūties. Tikpat labi, ja redzu, ka suns šodien vairs nejaudā, varu atteikt, – skaidro sarunbiedre. Tāpat papildina, ka ar gadiem suņa oža tikai saasinās, un tās vielas, pie kuru meklēšanas deguns ir pieradis, viņš saož arvien labāk. Piemērs tālu nav jāmeklē – Ankora arī 12 gadu vecumā savu darbu veic lieliski.
Suni nevajag cilvēciskot
Ne katrs suns var kļūt par darba suni. Tam nepieciešamas īpašas spējas un prasmes. Galvenais – vēlme sadarboties ar cilvēku un spēlēties, meklēt un būt aktīvam. Nederēs sunītis, kurš varbūt vienreiz aizskries pakaļ bumbiņai un pēc brīža jau tas būs apnicis. Ir šķirnes, kuras gadu gadiem ir sevi pierādījušas daudzās valstīs un ko šim nolūkam izmanto biežāk – vācu, beļģu aitu suņi, labradori, dažādu šķirņu spanieli un citi. Varbūt, ja atrastu pieeju, varētu apmācīt arī diezgan stūrgalvīgos takšus. Arī cilvēkam, kurš strādā ar dienesta dzīvnieku, jābūt mierīgam un nosvērtam. Ja būs stresains, nekas nesanāks. Suns to ļoti labi jūt. Tāpat jebkuram suņa saimniekam der atcerēties Ērikas ieteikumu: – Suns ir dzīvnieks un nevajag viņu cilvēciskot. Viņam nevari kā cilvēkam pateikt, lai apsēžas. Tas ir jāiemāca!
Sarunbiedrei savā darbā patīk būt kustībā, kad kaut kas notiek, un muitas kinoloģijas dienesta piedāvātā dažādība un plašās iespējas sevi realizēt. Vai izvēlēties šo jomu ieteiktu arī studentiem? – Ja ir vēlme dzīvot ar suni, kas nav viegli, tad – jā. Darbs ir interesants! Mēs par šiem dzīvniekiem esam atbildīgi. Vienalga, kāds laiks – jāiet ar viņiem ārā. Arī es katru dienu noeju savus 10 tūkstošus soļu, – atbild VID Muitas pārvaldes pārstāve.
Pēc darba četrkājaiņi patiešām jūtas saguruši un guļ, tomēr brīvdienās gan viņiem patīk skraidīt un dauzīties. Ankorai kā gados vecākajai varbūt vairs ne tik ļoti, bet Redžijs tomēr viņu mēdz pavilkt uz rotaļāšanos. Abi labprāt dodas pastaigās pa mežu. Ja vienam gadās atrast kociņu, otram noteikti vajag to pašu. Tad abi ap to ņemas ilgi un dikti. Gadās, ka kociņš pārlūst. Redžijs, saņēmis savu daļu, priecīgs kā uzvarētājs aizskrien, atstājot Ankoru nesaprašanā – kā tad tā? To vērot ir ļoti interesanti. Mājās Staicelē Ērikai ir arī kaķene Pūka, kam suņi īpaši nepatīk, tālab mēdz viņiem uzšņākt. Bet plēsties visi neplēšas – drīzāk ir tāda neitrāla kaķa un suņu līdzāspastāvēšana. Pašu dzīvnieku saimnieci brīvajā laikā aizrauj makšķerēšana. Staiceliešiem ir tam piemērota ūdenstilpe – Salaca. Lašus gan Ērika neķer, toties raudiņas, asarīšus un citas mazās zivtiņas gan.
– Profesionālu apņēmību, stingrību, modrību, tālredzību, pacietību un drosmi turpināt iesākto! Mūsu darbs ir ļoti nozīmīgs un atbildīgs. Lai laime jums un jūsu ģimenēm, lieliska veselība un veiksme it visā! – viņa vēl saviem kolēģiem muitas dienestā.
Ievas OZOLAS teksts un foto
