Saruna ar Taigu un Jāni PLITNIEKIEM
Janvāra sākumā zelta kāzu jubileju sagaidīja limbažnieki Taiga un Jānis PLITNIEKI. Domāju, daudziem mūsu lasītājiem viņi labi zināmi kā sirsnīgi, sabiedriski un darbīgi ļaudis. Taiga teju 30 gadu vadīja Lādezera pamatskolu, bet Jānis organizēja vietējo šaha dzīvi, mācīja jaunos spēlētājus. Šobrīd sarunbiedru sirdsdarbs ir mazbērnu auklēšana.
Gandarījums par bērniem un mazbērniem
J. Plitnieka dzimtā puse ir Umurgas, bet Taigas kundzes – Lēdurgas pagasts. Abi satikās Jāņa kolēģa un Taigas labākās draudzenes kāzās Līgo vakarā. Taiga, būdama kāzu vietas – Lēdurgas kultūras nama – vadītāja, sveicot jauno pāri, runāja dzeju. – Tobrīd piebikstīju kolēģim, sakot, ka šī meiča jāuzlūdz uz pirmo deju, – atceras sarunbiedrs. Sacīts, darīts. Sarīkojuma izskaņā Jānis un Taiga līdz saullēktam runājoties sēdējuši pie ugunskura. Nākamajā dienā abi devās uz Valkas rajona Dziesmu un deju svētkiem. Taiga kopā ar kultūras nama kori kā iestādes vadītāja, bet Jānis kā kārtībnieks, pavadot Limbažu rajona kolektīvus. Arī Valkā, kad pārējie jau devušies pie miera, jaunie cilvēki vadījuši laiku sarunās līdz rīta gaismai. – Lēdurgas kultūras namā katru nedēļas nogali rīkoja balli. Norunājām, ka gaidāmajā nedēļas nogalē uz to aizbraukšu. Vienreiz aizbraucu, un joprojām esam kopā, – teic J. Plitnieks. Ar Valdi un Gaidu, kuru kāzās jaunie iepazinās, Plitnieki kļuva labi ģimenes draugi. Nu gan draugi jau aizsaulē.
… un savā kāzu dienā 1973. gada 5. janvārī
Sarunbiedrs atsauc atmiņā, kā pirmoreiz aizvedis iecerēto uz restorānu Limbažos (tas atradās tur, kur tagad jau slēgtā bankas Citadele filiāle). Pašam garšoja kartupeļi ar siļķi, biezpienu, krējumu un sīpoliem. – Domāju, ka Taiga aiz pieklājības sacīja, ka arī viņai tāds ēdiens garšo, – viņš smaidot teic, bet sieva apstiprina, ka viņai tiešām tas allaž gājis pie sirds. Vienmēr, kad uz šo restorānu gājuši, pasūtījuši tieši to.
Kāzu gaviļnieki izaudzinājuši piecus bērnus – Ģirtu, Ingu, Ilzi, Ievu un Madaru – un sagaidījuši 13 mazbērnu. – Tagad esam pilna laika vecvecāki, – ar bezgalīgu mīļumu balsī teic T. Plitniece. Dodoties auklēt mazbērnus, vecvecāki, kā paši puspajokam teic, migrē starp Limbažiem, Siguldu, Līgatni un Rīgu, kur dzīvo jaunākā meita ar jaunāko mazmeitiņu – pusotrgadnieci Austriņu. T. Plitniece ir aizkustināta, ka mazulītei dots viņas mammas vārds. Uz Vidrižiem doties nu sanāk retāk, jo turienes mazbērni jau paaugušies.
Lielākais zelta pāra gandarījums ir par bērniem, kuri visi ieguvuši labu izglītību, atraduši savu vietu dzīvē un vienmēr saglabā optimismu un cilvēkmīlestību. – Mūsu mājās arvien valdījusi jautrība. Lielu daļu jautrības ģimenē ienesa bērni, tagad – mazbērni. Un kad nu visi pie mums sabrauc… Brīži, kad paliekam divatā, ir pat neierasti, jo apkārt klusums. Pierasts, ka apkārt visu laiku kāds čalo, runājas, smejas, – stāsta abi. Gaviļnieks ar smaidu atceras, kā, katrai atvasei sasniedzot piecu gadu vecumu, remontējis dzīvokli. Tika apgleznotas sienas un grīda, tāpat mazie bija pārbaudījuši tapešu izturību… Ja kāds jautātu, kā izaudzinājuši piecus bērnus, nebūtu īsti, ko atbildēt. – Bērni paši izauga. Viņiem bija labi piemēri – vecāki, vecmāmiņas. Viņas ļoti rūpējās. Ja ar vīru gribējām tikt uz kādu saviesīgu pasākumu, bērnus pieskatīja mana vai Jāņa mamma, – atceras sarunbiedre, kura pati nākusi no sešu bērnu ģimenes (savukārt J. Plitniekam ir vecāks brālis). Taigas mammai pieskatāmi bija 17 mazbērni.
Pērn sarunbiedru vecākā meita Ilze pēc padsmit gadu dzīves Kanādā atgriezās Latvijā, ar ģimeni iegādājās māju Siguldā, uz kurieni vecvecāki tagad dodas visbiežāk. Ilzes vīrs turpina strādāt Kanādas universitātē (līgums ar iestādi vēl uz pāris gadiem) un viņa lielākoties ar četrām atvasēm paliek viena, tādēļ vajadzīgs vecāku atbalsts izvadāt bērnus uz skolu, bērnudārzu, ārpusskolas nodarbēm, kas katram atšķirīgos laikos. Sākumā Kanādas mazbērni īsti nav sapratuši, kā vērsties pie Taigas, bet nu visi viņu dēvē mīļākajā un skaistākajā vārdā – par vecmāmiņu. J. Plitnieks savukārt ir opis. Viņš īpaši gandarīts, ka viens no mazdēliem ir gandrīz paša kopija (gan pēc izskata, gan rakstura) – uz rīcību vērsts. Zēns baro putnus un brīvajā laikā neatlaidīgi tos vēro, lūkojot, vai barības pietiekami, turklāt brīnišķīgi prot zīmēt lidoņus. Vasarās ciemos atbrauc arī meita Inga, kura ar vīru un trim bērniem dzīvo Norvēģijā.
Būt skolotājam – skaistākā profesija
Kad Taiga devās strādāt (sākumā par direktora sekretāri-lietvedi, tad komjaunatnes sekretāri un vēlāk audzinātāju) uz 18. arodvidusskolu Limbažos, arī Jānis sāka darbu šoferu grupas meistara amatā šajā skolā, kuru pats savulaik absolvējis. Paralēli viņš trenējis jaunos šahistus. Sarunbiedri ar dziļu cieņu un pateicību atceras savu darba devēju, toreizējo arodskolas direktoru Jāzepu Valeini, kurš prata katram pateikt labu vārdu, iedvesmot un uzmundrināt. Sarunbiedrs arī atminas, ka paša skolas laikā direktors mācījis viņam vēsturi un, pateicoties J. Valeiņa stāstījumiem par notiekošo pasaulē, Jānī raisījās interese par politiku, kas joprojām nav rimusi.
Abi limbažnieki atceras draudzīgo skolas kolektīvu un savstarpējo atbalstu. Viņiem namā pie arodvidusskolas iedalīta maza istabiņa, virtuve bija kopēja. – Dzīvojām kā komūna. Kad dzima bērni, visi, arī kolēģi, mums palīdzēja, – atceras Taiga. Starp citu, kāzu gaviļnieku dzīvoklis Limbažu Jaunajā ielā tika piešķirts abu draugiem, jaunajiem pedagogiem Margaritai un Edmundam Slūkām. – Ar Jāni bijām sagaidījuši jau trīs bērniņus. Margarita un Edmunds mūsu labā atsacījās no šī dzīvokļa un palika gaidām rindā uz citu. Domāju, ne katrs tā spētu, – ar sirsnību par lielo pretimnākšanu teic T. Plitniece. – Mums apkārt vienmēr bijuši labi cilvēki – draugi, kolēģi, citi ļaudis, – viņa pauž.
Pēc pārcelšanās uz dzīvokli viņa vēl kādu laiku turpināja doties darbā uz arodskolu, taču tas kļuva par grūtu, jo kopmītņu audzinātājai darbs beidzās vēlu, bet autobuss uz pilsētu vairs nekursēja. Taiga sāka strādāt par audzinātāju pilsētas 3. bērnudārzā, pēc tam pārgāja uz Lēdurgas pamatskolu un visbeidzot, kad piedzima jaunākā atvase Madara, – uz Lādezera pamatskolu, kur sākumā strādāja kā skolotāja un 29 gadus bija direktore. Taiga un visas viņas trīs māsas izraudzījās skolotāju profesiju, tā piepildot savas mammas sapni, ko viņa nevarēja īstenot. – Nevienu brīdi nenožēloju savu izvēli. Tā ir skaistākā profesija, kāda var būt. Gribētos gan, lai skolotājiem būtu atvieglots darbs un viņiem pietiktu laika audzināt un mācīt bērnus, nevis būt nodarbinātiem ar atskaitēm. Bērni ir tik jauki, var būt tik patiesi un tieši, – teic T. Plitniece. Abu atvases pedagoga profesiju nav izraudzījušās, taču vedekla gan ir skolotāja.
Arī J. Plitnieks ilgus gadus, gan strādājot arodskolā, gan vadot šaha nodarbības, bija pedagogs. Vēl pirms dažiem gadiem vadīja šaha pulciņu Siguldas pamatskolā, bet pandēmija un attālinātās mācības to izjauca. Allaž bez pamatdarba kāzu gaviļnieks strādājis vēl citviet. Piemēram, vienubrīd viņš rītos agri no pienotavas uz bērnudārzu vedis piena produktus. Kādu laiku bijusi arī neliela saimniecība, turēti lopiņi.
Galvenais ir pieņemt vienam otru
Īstajā datumā zelta kāzu jubileju ģimenei atzīmēt neizdevās, tādēļ plašākas svinības gaidāmas vasarā. Bērni gatavo vecākiem pārsteigumu. Laulātie viens otru savā gadadienā apsveikuši. Taigas kundze uzliela vīru, kurš vienmēr viņai dāvina ziedus. Arī šoreiz uzdāvinātas rozes, kas labi saglabājās vēl vairākas nedēļas. Savukārt dienā, kad piedzima Ģirts, vīrs salasījis klēpi maijpuķīšu un, kaut tolaik tas nebija ļauts, ar slimnīcas māsiņu palīdzību iespējis tās dāvināt sievai, kā arī jau pirmajā dienā viņam parādīts dēliņš.
Taiga uzsver, ka viņa nevarētu no sirds nodoties pedagoģijai, ja Jānis nebūtu tik atbalstošs. Kad ieilga sapulces, bija citi vēlie darbi, vīrs allaž braucis uz Lādezeru viņai pakaļ. Tāpat vienmēr gatavojis ēst. – Esmu vīram pateicīga. Savukārt J. Plitnieks atklāj: – Kā mūsu bērni par savu mamma saka, ka viņa tiem ir viss, tā arī es par sievu varu teikt – viņa man tāpat. Runājot par skaisto kāzu jubileju, Jānis vērtē, ka kopā pavadītais laiks bijis piepildīts, to ir patīkami atcerēties. – Šie mūsu pirmie 50 gadi ir kā skaists un lasīt nepabeigts romāns. Mums bija un ir pretēji raksturi. Bet svarīga ir izpratne, otra pieņemšana. Turklāt ar laiku labāk saproti otra rakstura iezīmes. Man ir skarba mēle, nereti kaut kas pasprūk, bet sieva, par laimi, to galvā neņem. Mājās valda patīkams miers un vienmēr ir labi atgriezties, kur otrs tevi pieņem tādu, kāds esi, – teic sarunbiedrs. Sieva viņu papildina: – Dzīve ir dzīve, ne jau viss gājis gludi. Bijušas arī neražas, pat ļoti lielas, bet pārsvarā mums ir veicies. Taigas kundze dalās arī dzīves gudrībā, ko pašai iemācījusi mamma un ko viņa atgādinājusi gan saviem, gan skolas bērniem, – proti, nedari otram to, kas tev pašam nepatīk.
Gaviļnieces lielā aizraušanās ir pedagoģija, grāmatu lasīšana, teātra izrādes. Jaunībā ļoti paticis dejot. Savukārt J. Plitnieka mūža vaļasprieks ir šahs, par ko viņš ir pateicīgs savam brālim, kurš ierādīja šo spēli. Tāpat paldies vārdi veltīti lielmeistaram Aleksejam Širovam par Jāņa ievešanu lielajā šaha pasaulē, Ivaram Babrim, kurš uzņēmās un turpina organizēt šaha dzīvi. – Ir labi, ja cilvēks spēlē šahu, jo tas iemāca uz lietām skatīties kopumā, vērtēt un analizēt. To prast ir svarīgi gan politikā, gan citās jomās, – teic Jānis, kurš aktīvi seko līdzi norisēm Latvijā un par šo tematu gatavs runāt ilgi. Tāpat viņu ļoti interesē vēsture.
Sākumā T. Plitniece vīram devusies līdzi uz visām šaha sacensībām. Kad piedzima bērni, vairāk laika bija jāvelta ģimenei. – Uzskatu, ka vispirms ir ģimene, draugi un tad šahs, – teic J. Plitnieks. Arī abu bērni savā laikā to spēlējuši, bet nu gan vairs ne. Toties tagad aizrautīgi kopā ar opi bīdīt figūriņas vēlas mazbērni. Kad viņam nav laika, ar mazbērniem spēlē vecmāmiņa, kaut nekad to nav mācījusies. Ģimene kāzu gaviļniekiem ir vislielākā vērtība.
Līga LIEPIŅA
Autores un PLITNIEKU ģimenes albuma foto
