Ingus Ulmanis, viesojoties dzimtajos Limbažos, gan dziedāja, gan atklāti un ar humoru dalījās savā dzīves pieredzē un filozofijā
Aizvadītajā nedēļā, kad Ingus Ulmanis bija ceļā uz tobrīd vēl sniegotajiem Limbažiem, zvanījis kāds draugs un vaicājis, kurp viņš dodas. – Pie savējiem! – viņš nešauboties atbildējis. Pensijas vecumā gan viņš gluži vēl nav, tomēr atzina, ka vārds pensionāri viņam ir ļoti tuvs. Ieradies uz tikšanos novada pašvaldības administratīvajā ēkā, viņš teicās redzam, kur savulaik bieži bijusi nu jau aizsaulē aizgājusī mamma Ināra, kad viņas nebija mājās. Viņu pieminot, mūziķis tikšanos sāka ar Aigara Votišķa un Pētera Brūvera dziesmu Stikla laivas, kurā ir vārdi Man liekas, sen jau biju citur, kur atmiņas vairs neaizsniedz, kad saņēmu no tevis ziņu un miglā asaroja logs… Turklāt Limbaži tiešām ir vieta, kur viņš gan jūtas, gan tiek pieņemts kā savējais. Tālab Limbažu pensionāru biedrības valdes priekšsēdētājas Sandras Brikmanes uzaicinājumam paviesoties dzimtajā pilsētā, kurā joprojām dzīvo viņa dēls Miks, un kļūt par pērn iesāktā cikla Limbažnieku sarunas dalībnieku viņš atsaucās labprāt.
Radīt savu oriģinālmūziku
Mūziķis dzimis Limbažos, bet viņa vecāki Ināra un Jānis šaipusē bija ienācēji. Tēvs – no Burtniekiem, bet mamma no Gulbenes puses. Sākotnēji Ingus kopā ar vecākiem dzīvoja Tūjā, kur tēvs bija būvdarbu vadītājs. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Salacgrīvu, no kurienes uz Limbažiem faktiski atbrauca tad, kad dēlam bija jāsāk iet skolā.
Kad mācījies jaunākajās klasēs un gribējis apgūt kādu pūšaminstrumentu, Ingus sākotnēji mūzikas skolā nav uzņemts. Vēlāk, 4.–5. klasē, vecāki rosinājuši iet mācīties spēlēt akordeonu. Viesis atklāja, ka viņam skolas gados ļoti paticis sports. Tolaik Ēriks Vanzovičs, kurš vēlāk kļuva par viņa pasniedzēju, stāvēja aiz futbola vārtiem un lūdza, lai nākot uz mūzikas skolu. – Sākumā kā jau “varonīgs” cilvēks, protams, negāju, bet vēlāk ar vecāku un visu pārējo iesaisti tur nonācu, – ar smaidu atcerējās mūziķis.
Ingum paraugs bija viņa tētis, kurš, viņaprāt, dziedāja vienkārši fantastiski. Turklāt tēvs viņam bija varonis ne tikai muzikālā nozīmē, bet kā miera osta visai ģimenei. Arī tagad, ja mūziķim jautā, kas ir viņa elki vai lielākie skolotāji, viņš atbild: – Mani tuvie cilvēki, kas ir blakus, ar kuriem kopā dzīvoju. Viņi mani visvairāk māca.
Pirmais ansamblis bija Limbažu 1. vidusskolā, vēlāk kultūras namā… Pēc skolas mūziķa ceļš veda uz Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolu, turklāt tolaik kļuvis par dalībnieku Limbažu vīru korī Ziedonis, kur bija iespēja dziedāt solo. Atceroties šajā korī pavadīto laiku, viņš nodziedāja Nāk rudentiņis, būs barga ziema… – Mūzikas vidusskolā nedrīkstēju dziedāt tā, kā dziedu tagad, – viņš atklāja. Akadēmiski dziedāt mūziķim bija viegli, bet tas nepatika. Skolu gan pabeidzis ar visaugstākajiem novērtējumiem, bet plāna stāties konservatorijā nebija. Dažs skolotājs gan sacījis, ka to nožēlošot. Nekā! Tomēr septiņus gadus dziedājis operā. – Bet man šķita, ka visas tās dziesmas jau kāds ir nodziedājis pirms manis un kam man uz to tiekties. Verdi ir apdziedāts no visām pusēm. Gribējās radīt pašam savu oriģinālmūziku, – apliecināja viesis. Dziedot operā, viņš apguva daudzu instrumentu spēli, arī producēšanu un citas noderīgas prasmes. Strādāt bijis viegli, jo sadarbojies ar cilvēkiem, kuru līmenis mūzikā ir ļoti augsts. Un joprojām ir fantastiska sajūta sanākt kopā paša mājas studijā Baltezerā un caurām stundām, pat dienām ķimerēties kā ap konstruktoru un radīt jaunus skaņdarbus.
Mūziķis pastāstīja arī par grupā Jumprava pavadīto laiku: – Dzīve, protams, sagriezās kājām gaisā. Toreiz mūzika bija kā brīvības tēls un izpausmes veids. Varēja būt trīs koncerti dienā un zāles – pārlādētas. Pēc piecu gadu kopā būšanas aizgāju no šī ansambļa, kaut bijām augstākajā punktā. Pēc kāda laika kopā ar grupas ģitāristu Aigaru Voitišķi, kurš arī izstājās no kolektīva, Ingum bija iespēja atgriezties tuvāk dzimtajai vietai, proti, abi nonāca kolhozā Komunārs, kas tajā brīdī pārtapa par Lādezeru. – Ja «Jumpravā» viss gāja kā pa diedziņu, tad «Lādezerā» pat autobuss plīsa regulāri… Tomēr grupa «Lādezers» pastāv joprojām, mūs uzņem ļoti labi, esam tautā iemīļoti un varam spēlēt, – viņš salīdzināja.
Nebūt tikai mūziķim un apgūt dvēseles skolu
To, ka viņš var nebūt tikai mūziķis, Ingum iemācīja viņa sieva Silvija Nora Kalniņš. – Ticiet, man, es riktīgi pretojos šim faktam, negribēju to pieņemt, – atklāja viesis. Karaoke un televīzijas raidījuma LNT Brokastis vadīšana, starptautiskas mūzikas konferences rīkošana, apdrošināšanas kompānijas mārketinga direktora pienākumi – tā ir tikai daļa no tā, ko Ingus ir darījis ārpus muzikālā lauka. – Sev pateicu, ka ar mūziku naudu vairs pelnīt negribu, jo negribu nekādu spriedzi. Lai muzicēšana paliek vaļasprieks! – savus apsvērumus skaidroja mūziķis. Piemēram, Dabas koncertzāle viņam ir ne tikai muzikāls, bet viņa dzīves filozofijas un reliģijas projekts. Tuvs ir arī žurnālista darbs Latvijas Radio. – Dzīvē esmu centies jebko darīt no sirds. Varbūt tieši tas mani izveidojis tādu, kāds esmu. Ja strādā no sirds, tad arī draugi rodas no visas sirds. Tās situācijas nāk pašas par sevi. Ne uzreiz – tas gan, bet, kad atnāk, tad uz palikšanu.
Ingus uzskata, ka ir divas skolas. Viena ir tā, kurā zinības apgūstam ģimnāzijās un universitātēs, iegūstot dažādus grādus. Tā ir ļoti svarīga, jo tādējādi savu dzīvi nodzīvojam pēc iespējas interesantāk un profesijas dēļ satiekam dažādus cilvēkus. Tomēr ir vēl otra – dvēseles skola, kas paralēli rit visu dzīvi. Ja domājam par to, kas notiek, kad mūsu vairs nav, tad tieši tai ir visizšķirošākā nozīme. Par ko tā ir? Par to, kā attiecamies pret citiem, kā spējam pateikt vārdus man nebija taisnība, kā spējam arī 80–90 gadu vecumā pieņemt, ka mums kāds var ko iemācīt. Tāpat kaut ko atdot no sevis un dalīties. – Egoisms ir mūsu – cilvēku – lielākā problēma, – uzskata mūziķis.
Limbažniekam uz mūžu iekritis prātā zinātnieces Anitas Saulītes sacītais: – Cilvēkam šķiet, ka viņš karo, dara visas lietas, ka viņš šo pasauli ir uzbūvējis un to arī novāks. Bet cilvēce pret akmens mūžu ir kā mirklis pirms Jaungada. Šis salīdzinājums ir būtisks. – Tās ir muļķības un liela iedomība, ja domājam, ka kādā veidā esam noteicēji par kaut kā sākumu un beigām. Mēs esam turpinājums un ļoti jauks papildinājums, – sacīja pasākuma viesis. Arī mūzikā augstākais punkts ir ansambļa dalībnieks, kurš spēj ieklausīties citos un sadziedāties.
Mūziķis arī sanākušajiem pieteica, ka jautājumu neuzdošanu (viens gan pašās tikšanās beigās tomēr izskanēja) viņš vēl spējot pieņemt, bet bez kopīgas uzdziedāšanas mājās gan neviens nevarēs doties. Vismaz Mākoni dziedāja ja ne visi, tad daudzi.
Nākamajā Limbažu pensionāru biedrības sanāksmē 12. aprīlī viesis būs Armands Puče.
Ievas OZOLAS teksts un foto
