Tie visi ir Salacgrīvas vidusskolas direktores vietnieces izglītības jomā Ivetas KUPČAS tituli – dažs piešķirts ļoti nopietni, cits ar labestīgu smaidu. Taču Iveta pati neslēpj, ka pēc publiskas atzinības nealkst. – Arī kolēģi zina, ka man nepatīk skaļi vārdi. Esmu no tās sugas, kam patīk dot, iepriecināt citus ar dāvanām, bet nepatīk saņemt, – saka sarunbiedre, kura arī no intervijas labprātāk būtu atteikusies. Par pērn valsts svētkos saņemto Limbažu novada apbalvojumu Gada cilvēks Iveta teic – ja kolēģi iepriekš būtu atklājuši, ka grasās viņu izvirzīt, uzreiz kategoriski iebilstu: – Nē, nevajag. Taču kolektīvs pratis konspirēties un visu nokārtojis tā, ka Ivetai neradās ne vismazākās aizdomas. Līdz brīdim, kad Baumaņu Kārļa Viļķenes pamatskolas direktore atsūtījusi apsveikuma īsziņu. – Atbildēju Ilzītei, vai tikai viņa nav sajaukusi adresātu. Nē, nē, viss pareizi, «Auseklī» jau publicēts apbalvoto saraksts. Atvērusi avīzi – patiesi, viņai piešķirts apbalvojums par pašaizliedzīgu darbu Salacgrīvas vidusskolas labā, atbalstu pedagogiem un skolēnu iesaisti. Gājusi pie kolēģes Intas Ciršas skaidrot, kam un kāpēc ienākusi prātā šāda doma. Inta atbildējusi, ka nevienam pat šaubu nav bijis – par divu tik dīvaino, trako gadu darbu ir pelnīts paldies. – Taču tas ir mūsu visu kopdarbs un nopelns, ka tikām galā ar tik daudziem izaicinājumiem, – uzsver Iveta. – Es vienkārši darīju to, kas bija jādara. Un tāpat strādāju joprojām. Taču tagad tiekoties runājām ne tikai par diviem trakajiem, bet visiem 30 darba gadiem, kas aizvadīti izglītības jomā. Un arī par to, kas skolotāju iepriecina brīvajos brīžos.
Skolas “ugunsdzēsēja”, novada «Gada cilvēks», skolēnu nominētais «Mūžīgās jaunības zieds»…
