Saruna ar Armandu PUČI
Limbažu pensionāru biedrības pērn aizsāktais cikls Limbažnieku sarunas ir kļuvis par ļoti gaidītu un plaši apmeklētu pasākumu. Katra tikšanās izvēršas citāda, tomēr tās visas vieno viesu mīlestība pret pilsētu, kurā aizvadīta nozīmīga dzīves daļa. Šādās reizēs jēdziens kādreizējais šķiet neiederīgs, jo visi ir savējie – limbažnieki. Pirms nedēļas to apliecināja arī žurnālists un grāmatu autors Armands PUČE. Tas, ka viņš piedzima šajā pilsētā, nav nejauši. Šeit ieliek pamatus, viss pārējais ir tikai tehnika un slīpēšana. Savā ziņā viņu var uzskatīt par veiksminieku, jo dzimtajā pilsētā jau skolas laikā atradis otro pusi un trāpījis ar profesijas izvēli.
Mācēt sarunāties un būt godīgam
– Mamma man iemācīja mīlestību, tētis – darbu. Vēlāk mamma iemācīja pienākumu pret darbu, tētis – cieņu pret sievietēm, – iesāka A. Puče. Viņš ir pateicīgs ikvienam savas dzīves skolotājam, vai tas būtu kaimiņš vai sētnieks. Tieši viņi devuši iespēju darīt un kļūdīties, kā arī norādījuši uz instrumentiem, ko vēlāk drīksti pielietot dzīvē. Tāpēc uzstāšanās Limbažos, sevišķi senioru auditorijai, viņaprāt, uzliek īpašu atbildību un cieņu, jo tie ir cilvēki, kuri dažādās situācijās stāvējuši blakus laikā, kad viņš šeit auga un veidojās kā personība. Lielu paldies viņš sacīja savai sievai, kura allaž bijusi līdzās un daudz atbalstījusi. – Varu atdarīt tikai ar to, ka audzinu mazbērnus, – atzina žurnālists.
Viņa profesija ir trauksmaina un dīvaina un tajā pašā laikā ļoti vienkārša, jo galvenā ir prasme sarunāties, ko žurnālista skatījumā tā vai citādi pieprot ikviens. Pat bērni, mēģinot izdīkt no vecākiem mobilos telefonus, faktiski viņus intervē. Žurnālistam allaž jāstrādā ar vārdu, par ko arī jāuzņemas atbildība, gan parakstot savas grāmatas, gan runājot TV24 raidījumos Kārtības rullis un STOPkadri ar Armandu Puči. Noskaidrojās, ka Limbažu pensionāri tos aktīvi skatās. Viesis atzina, ka viņu uz priekšu dzen ziņkārība, tālab allaž cenšas noskaidrot patiesību. Ja kāds apgalvo, ka viņu nekas neinteresē, tad liekuļo. – Vai vispār ir svarīgi noskaidrot patiesību? Parādīt un likt cilvēkiem domāt – tas ir daudz interesantāk, – uzsvēra A. Puče. Turklāt šai profesijai piemīt tā burvība, ka nebūt nav jāzina viss.
Sanākušajiem bija būtiski uzzināt arī viesa domas par dažādiem aktuāliem jautājumiem. Jau pirms tikšanās bija prognozējams, ka šoreiz kritīs līdz šim Limbažnieku sarunās viesiem uzdoto jautājumu skaita rekords. Tobrīd vēl pavisam svaigs bija arhitekta, uzņēmēja un politiķa Ulda Pīlēna paziņojums par kandidēšanu uz Valsts prezidenta amatu. Limbažnieks arī šajā jautājumā rosināja skatīties plašāk un aizdomāties par prezidenta institūciju kā tādu: – Kam mums šajos laikos vajadzīgs prezidents? Kāpēc Latvija nevarētu būt viena no pirmajām valstīm, kas pasaka, ka mums pietiek ar valstsvīriem un mums prezidentus nevajag? Lieldienās valsti nevadīja prezidents, bet cita amatpersona. Un kas notika? Tāpat dauzījām olas, arī debesīs nekas nemainījās.
Savas nozares profesionālis norādīja, ka prezidentu privilēģijas un dažādi pēcamata labumi tiek nodrošināti par nodokļu maksātāju, tostarp pensionāru, naudu. Arīdzan piebilda, ka cilvēka izpēte sākusies ne jau vakar vai aizvakar, tālab politiķi diezgan precīzi manipulē ar sabiedrības (tostarp pensionāru) noskaņojumu un var paredzēt, ko viņi darīs rīt, parīt. Tas nemaz neesot labi. Tā ir demokrātijas cena, bet to var arī mainīt. – Kāpēc negribam būt aktīvi un proaktīvi, parādīt, ka mums ir mugurkauls un stāja, ka paši varam kaut ko izlemt? – viņš vaicāja. Savukārt, komentējot kādas klausītājas pausto, ka, pateicoties bijušajai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kura mācējusi arī uzrunāt tautu, Latvija tik ātri iestājās NATO, vārda speciālists, kārtējo reizi rosinot domāt, atvaicāja, kā tad tas izdevies kaimiņvalstīm, kurām V. Vīķes-Freibergas nebija. Savukārt par atslēgas vārdiem uzrunāt tautu viņš sacīja: – Jūs taču paši mākat sevi uzrunāt un ar visu bez problēmām tikt galā! Jums nevajag no rīta pamosties un meklēt iedvesmu kāda cilvēka uzrunā. Ja jums nepateiks, ka šodien ir laba diena iet un darīt, vai tad neiesiet un nedarīsiet? Varbūt nepārvērtēsim valstsvīru lomu mūsu dzīvē, jo mēs izvēlamies viņus, nevis viņi mūs. Bet, kad viņus izvēlamies, ātri vien aizmirstam un gribam, lai viņi sāk ar mums nodarboties, nevis pa īstam sākam darbināt viņus.
Klausoties runātāja atklātajos viedokļos, zālē radās arī jautājums, vai viņam, kurš ar savu diezgan tiešo valodu daudziem ir visnotaļ neērts, izteikto draudu dēļ nav bail iet pa ielu. – Tie, kas draud, ir kā suņi, kas rej, bet nekož. Jābūt krietnam un godīgam. Esmu izvēlējies gan profesiju, gan formātu, kurā darbojos. Nedaru neko tādu, lai būtu no kaut kā jābaidās. Es to tik saasināti neuztveru – kā ir, tā ir, – atbildēja A. Puče. Viņaprāt, citās vidēs, piemēram, veikala pārdevējai, draudu ir krietni vairāk.
Kā izskatās un kā ir
Uz tikšanos Limbažos autors bija atvedis vairākas paša sarakstītās grāmatas. Viņš pauda viedokli, ka nereti mēs pārtiekam no savulaik valdījušo režīmu atstātajām vēstures liecībām, tāpēc nav mazsvarīgi atstāt tos nospiedumus, ko mēs paši redzam – latviešu vēsturi, nevis to, ko mums ir atstājuši, piemēram, vācu mācītāji. Tāpat dzīvē iznāk secināt, ka tas, kā izskatās, ne vienmēr sakrīt ar to, kā ir. Stāstnieks ar smaidu atcerējās mammas Velgas teikto par to, kā pēc klases ekskursijas uz Maskavu, kurā dēls nemaz nepiedalījās, skolotāja klāstījusi, kā viņš tur uzvedies…
Savos darbos A. Puče centies parādīt pretrunīgi vērtētas personības no cita skatpunkta. Piemēram, grāmatā Jūs nekad viņu nenogalināsiet par Herbertu Cukuru ir daudz politkorektu zemtekstu. Arī viņa jaunāko veikumu Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi cilvēki lasa ar lielu interesi un interpretē dažādi. – Gribēju cilvēkiem par Raini iedot ko vairāk nekā tikai stāstu par viņa literāro mantojumu, – sacīja autors.
Viens no klausītājiem painteresējās, vai A. Puče kādreiz par savu darbību saņems kādu ordeni vai medaļu. – Mana medaļa ir tā, ka mani lasa. Tas ir daudz svarīgāk nekā atzinība konkursos, kuros kāds tevi piesaka, – viņš atzina. Tāpat senioriem vaicāja, kāpēc, viņuprāt, mēs atrodamies Anglijas mediju veidotajā informatīvajā telpā un kāpēc mums jāzina par karaļnama aktualitātēm. Vai tāpēc, ka esam mazāki un vieglāk ir ziņas iztulkot? Tā ir cita kultūra, kurā ir pierastas krūzītes ar karaļu un prinču bildēm… – Mums tādu nav. Varbūt vajadzētu? Jūs pirktu krūzīti, piemēram, ar Levita attēlu? – izskanēja viņa jautājums.
Viesis gana ilgi darbojies sporta žurnālistikā, tomēr šī tēma sarunas gaitā iezīmējās vien jautājumā par Latvijas valstsvienības izredzēm šīgada hokeja čempionātā. – Kāda starpība? Nekas viņu un jūsu dzīvēs nemainīsies. Pēc hokeja vairāk uztrauksieties par kurmju rakumiem dārzos, – rezumēja žurnālists. Diezgan droši var apgalvot, ka arī šajā tikšanās reizē Limbažos A. Pučem izdevās likt domāt. Ne obligāti absolūti piekrist vai kategoriski noliegt, bet vismaz aizdomāties.
Nākamreiz Limbažnieku sarunas solās būt vairāk muzikālas, jo 15. maijā tajās piedalīsies Anta Eņģele.
Ievas OZOLAS teksts un foto
