Saruna ar Ievu ARNAVU
Galvaspilsētas ērtības iemainīt pret dzīvi lauku viensētā ne katrs būtu gatavs, bet tieši to pirms 10 gadiem izdarīja Ieva ARNAVA. Viņa ar vīru Mārci un meitiņām Annu un Dārtu izvēlējušies apmesties meža vidū Igaunijas pusē Hēdemēstes apriņķī Staiceles pierobežā. Maijā Staiceles bibliotēkā varēja skatīt Ievas keramikas izstādi, tāpēc aicināju viņu uz garāku sarunu par to, kā nokļuvusi un iejutusies gandrīz mūspusē.
Izvēlas dzīvi meža vidū
Sarunbiedres vīrs ir staicelietis, strādā meža un medniecības jomā, bet viņa pati nākusi no Bauskas puses. Studiju laiks aizritējis Rīgā, kur arī tobrīd nobāzējusies. Vispirms apguvusi psiholoģiju, tikusi pie zinātniskā grāda. Pēdējo gadu studējot, radusies iespēja strādāt bērnudārzā par audzinātāju, kas bijusi jauna pasaule, jo pati uzaugusi mājās. Pēc tam arī izmācījusies par pirmsskolas pedagoģi un izstudējusi skolvadības maģistrantūrā, tomēr šajā jomā ceļš neaizvedis, jo sapratusi, ka vairāk tīk praktiskas lietas un radošums. Tad nācis piedāvājums strādāt žurnāla Medības. Makšķerēšana. Daba (MMD) redakcijā. – Vienmēr iekšēji esmu jutusies kā dabasbērns, un arī apkārtējie tā man ir teikuši. Tur tāpat kā bērnudārzā sajutos ģimeniski, atkal piekopu pašmācību, – atceras Ieva. Kad jau piecus gadus bija nostrādājusi žurnālā, iestājusies Rīgas Stradiņa universitātē studēt žurnālistiku, tomēr to nepabeigusi. MMD viņas lielākie skolotāji bijuši redaktors Didzis Pakalns, tāpat dabas fotogrāfs Andris Eglītis. Sākotnēji bijusi menedžere, bet drīz vien aizgājis raksts pēc raksta. Braukājusi pa visu Latviju un arī ārpus. Vienā šādā braucienā uz Vāciju iepazinusies ar savu tagadējo vīru. – Viss kaut kā sagriezās un aizgāja tā, ka nokļuvu Staiceles tuvumā, kas man likās esam kaut kur kosmosā. Vienā pusē mums ir purvs, otrā mežs. Gribējām atrast vietu, kas nav pārāk tālu no civilizācijas, bet vienlaikus varam būt paši par sevi. Tādu atradām Igaunijas daļā. Jau bija piedzimusi meita Anna, es vienmēr sapņoju par māju laukos. Tad nāca Dārtiņa, – stāsta Ieva.
Viņa neslēpj, ka meža vidū gan telefona, gan interneta sakari nav tie spēcīgākie, bet par to īpaši neskumst, jo tas dod sava veida brīvību un vairāk ļauj ieklausīties sevī. Arī televizora ģimenei nav. Pagājuši trīs gadi, kamēr sapratusi, kur nonākusi un ka šādi vēlas sagaidīt vecumdienas, jo jūtas ļoti labi. Nav piepildījušās citu izteiktās prognozes, ka viņa varētu aizmukt atpakaļ uz pilsētu. Palīdzējusi arī apziņa, ka, esot pie dabas, bērni elpo veselīgu gaisu. – Ar savu piemēru vēlos citus uzmundrināt, ka dzīve laukos, kur it kā nekas nenotiek, ir iespēja pašam radīt. Ja esi aktīvs un komunicē ar cilvēkiem, vajag tikai impulsu, un viss aiziet!
Izvēloties dzīvi meža vidū, protams, bijis jādomā, ar ko nodarboties. Simtgadīgo koka māju Arnavi turpina iekārtot joprojām. Meitas mācās skoliņā Igaunijā, katru rītu viņas sagaida skolēnu autobuss, bet mamma pēc tam aizbrauc pakaļ. Abas meitenes arī iemācījušās igauņu valodu, pati Ieva pagaidām tikai nedaudz. Viņa ir pateicīga vīram, ka var nodarboties ar jaunradi. Dažkārt jāasistē vīram pie bitēm, kas tiek turētas pēdējos trīs gadus. Bērni ģimenē uzaudzināti bez auklīšu un vecmāmiņu palīdzības. Abi pieaugušie turklāt dzied Treimaņos korī. – Mana lielākā vēlēšanās ir izaudzināt labus bērnus, – atzīst sarunbiedre.
Podniecībā aizvien mācās un bauda procesu
Uz jautājumu, kā pievērsusies keramikai, viņa pieļauj, ka saknes visam varbūt ir jau Zemgalē, jo tur esot daudz māla. Bērnībā apmeklējusi mūzikas un sporta skolu, bet neviens neiedomājies par mākslas apgūšanu. Nopietnāk iemēģinājusi roku podniecībā, kad pirms gadiem 20 gandrīz divus mēnešus ceļojusi pa ASV un bijusi 3×3 nometnē Garezerā. – Biju apburta un sapratu – ja kādreiz pienāks tāds brīdis, es noteikti gribētu ar to nodarboties, – atminas sarunbiedre. Pirmās iemaņas apguvusi pie keramiķes Ingrīdas Žagatas Duntē – bijis svarīgi iemācīties arodu no meistara. Sākusi ar akmens masu. Pēc dažiem mēnešiem iegādājusies virpu un katru dienu gada garumā uzlikusi sev uzdevumu vismaz stundu atrasties pie tās un vingrināties. – Uzskatu, ka aizvien esmu tikai mācību procesā un līdz meistara līmenim vēl jāaug. Uzvirpot ir viena lieta, bet pārējais viss ir ļoti laikietilpīgs un prasa koncentrēšanos. Svarīgi darīt, jo tas sagādā baudu. Trauciņam vai krūzei, jebkam, ko izveidoju, ir tik daudz stadiju. Tad seko pirmā apdedzināšana un satraukums, vai sanāks. Nekad nezini rezultātu, un tas ir tāds adrenalīns! Ja iepriekš apgūtajās profesijās svarīgāk bijis domāt un rakstīt, tad tagad uzsvars likts uz taustāmo. – Laikam esmu taktilais cilvēks, man patīk pieskārieni, labprāt citus apskauju, – teic Ieva. Tā kā viņai nav mākslas skolas pamatu, izpaliek darbu skices uz papīra – tas viss esot galvā, ieskaitot telpisko domāšanu. Kā zellis pamācījusies arī pie podnieka Arņa Preisa, tvērusi dažādus knifiņus. Kad virpošanas pamati bija apgūti, pievērsusies lipināšanai. Braukusi to skatīties pie Zandas Priednieces.
Tirdījis nemiers, ka jādarbojas iespējami autentiskāk – kā ļaudis darīja senatnē. Tālab vajadzēja pašai savu melno cepli ārā. To palīdzējis uzmūrēt un konsultējis podnieks Einārs Dumpis no Madonas puses. Braukusi arī uz viņa un sievas Baibas organizētajiem plenēriem. Mājās sarunbiedrei ir arīdzan daudz prognozējamākais elektriskais ceplis. Vēl Ieva apmeklējusi Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības kursus. – Kad uztaisi trauku un citi to redz, tas aiziet tautās, bet, uzrakstot zinātnisku darbu, tas drīzāk iegulst plauktā, – viņa salīdzina. Radot keramiku, Ievai patīk eksperimentēt. Vajag arī, lai ir vienkārši, praktiski, bet skaisti. Dažkārt līdzās krūzēm un šķīvjiem top kas abstraktāks, piemēram, māla seja. Keramiķes darbi skatāmi arī Staiceles Mākslinieku šķūnī (tāpat līdzīgā amatnieku mājā Igaunijā) un kopā ar Tautas lietišķās mākslas studijas Staicele veikumu būs iekļauti kopīgajā Dziesmusvētku izstādē. Iepriekš Ievas veidotie trauki paceļojuši pa Igaunijas piekrastes ciematu bibliotēkām. – Viens no sapņiem man ir uz 50. jubileju uzklāt svētku galdu ar savu melno keramiku. Un es ļoti priecājos par pašgatavotām dāvanām, jo tas ir no sirds uz sirdi. Dāvinu citiem arī savu radošo veikumu. Viņasprāt, kamēr cilvēks kustas un dara, tikmēr dzīvo.
Pirtī noder psiholoģijā apgūtais
Kad bijusi apmierināta ar keramikā jau apzināto, sajutusi nepieciešamību pēc vēl kādām prasmēm. Tā organiski atnācis lēmums pievērsties pirtniecībai. Mājās uzbūvēta ģimenes pirtiņa, vecvecākiem savulaik bijusi melnā. – Viss manā dzīvē ir tik savstarpēji saistīts, ka citādāk nemaz nevarēja būt. Apzināti esmu gājusi ceļu uz mežu, pārējie notikumi ķēdītē ir sekojuši. Domāju, kam tās psiholoģijas studijas, tajā jomā nenostrādāju nevienu dienu, bet nu tas viss noder pirtī, jo cilvēks nāk ne tikai tīrīt miesu, bet arī garu, – uzsver Ieva. Viņa ir gan sertificēta, gan diplomēta pirtniece. Izgājusi divas dažādas skolas (viena no tām ir valsts akreditētā Brantu muižā) šajā jomā un patlaban apmeklē trešo pie skultieša Ziedoņa Kārkliņa. Sarunbiedrei ir liela interese par ārstniecības augu izmantošanu pirtī. Kvalifikācijas darbu rakstījusi par māliem un dūņām pirtī – tie izvelkot no ķermeņa lieko un iedodot vajadzīgo. – Daru to, kas man sagādā prieku un labsajūtu. Kur vēl lielāku laimi, ka arī otru ar to var darīt laimīgu! Saredzu to kā kolosālu lietu vecumdienām, – saka Ieva. Pie viņas uz pirts rituālu, kas vidēji ilgst trīs stundas, brauc individuāli interesenti. – Kad tikko sāku, izsmēlu savus spēkus, bet ar laiku iemanījos sazemēties, sajust plūdumu sevī un vadīt enerģiju uz rituāla dalībnieku. Mans ķermenis palīdz darīt šīs dievišķās lietas. Esot iekšā procesā, nevajadzētu būt pārgurumam, ja redzi, ka cilvēks ir atpūties, relaksējies un starojošs. Tu ieej lāvas telpā kā mammas puncī – siltumā, drošībā. Un tur sagaida sievišķais pieskāriens. Praktiskās pirts akadēmijā Ieva mācījusies strādāt caur meditācijām ar enerģijām, otra sajušanu. Viņasprāt, sievietei jau no seniem laikiem pirtī ir īstā vieta – kaut vai, ja ņem vērā, ka agrāk tur pieņēma dzemdības. Bet esot zināmi arī lieliski pirtnieki vīrieši!
Runājot par iecerēm, Ieva ar vecāko meitu Annu rudenī grib noiet Svētā Jēkaba ceļu Spānijā. Tāpat viņu interesē arī šī ceļa Latvijas posms. – Man patīk daudz staigāt. Pirms padsmit gadiem 100 kilometrus Spānijā esmu jau nogājusi. Tā ir kā sēkliņa, ko iemet, kas dīgst un ko vairs nevar apslāpēt, – tā viņa saka par ceļu, ko tiklab var attiecināt uz visu pārējo, ar ko aizrāvusies.
Ilva BIRZKOPE
