Saruna ar Sandri VANZOVIČU
Limbažnieks, kurš dzīvo Rīgā, – tā par sevi saka Sandris VANZOVIČS. Viņš plašāk zināms kā mūzikas žurnālists, lai gan šobrīd tas vairāk ir hobijs, jo nu jau septiņus gadus viņš ir komunikācijas speciālists SIA Rīgas ūdens. Ar Sandri runājāmies galvenokārt par viņa saikni ar mūzikas lietām, protams, neaizmirstot arī dzimto pilsētu.
– Cik bieži tagad atbrauc uz Limbažiem?
– Vismaz reizi mēnesī cenšos. Man tur joprojām dzīvo mamma, tālu nav arī tēvs, visi labākie draugi ir Limbažos – Rīgā man tādu nav! Vienīgi ziemā Limbažos īsti nav, ko pasākt. Savukārt vasara ir mūzikas festivālu, koncertu un cita veida pasākumu laiks – grūti savā kalendārā atrast brīvu nedēļas nogali, kad apciemot dzimtās vietas. Pilsētā ir pārmaiņas, attīstība, īpaši tā izceļas ar vizuālo noformējumu dažādos svētkos. Prieks, ka Limbaži novērtē unikālās iespējas, ko dod ezeri, jūras tuvums un arī mazpilsētas statuss.
Domāju, ka praktiski jebkurš limbažnieks vienmēr uzsvērs savu izcelsmi – tas saucas lokālpatriotisms. Satiekoties diviem limbažniekiem Rīgā vai kādā citā pilsētā, viņi vienmēr sasveicināsies, lai gan Limbažos līdz tam varbūt pat nav sarunājušies.
– Rīgas dzīvei ir savi plusi?
– Galvaspilsētā ir pieejams viss, kas īpaši attiecas uz kultūras un izklaides dzīvi. Esmu totāli urbanizēts tipāžs. Pat dzīvojot Limbažos, bieži vien braucu uz Rīgu vienkārši paklīst ielās, iejukt pūlī un ieelpot asfalta smaržu. Bērnībā vecāki vasarās mani deportēja uz dziļiem laukiem Cēsu pusē, tā ka esmu klusumu atklausījies. Atpūšos troksnī, burzmā un steigā.
– Kāds bija tavs skolas laiks?
– Mācījos Limbažu 1. vidusskolā. Man bija ļoti gaiša galva un laba atmiņa, savulaik ar panākumiem spēlēju šahu. Pamatskolā gribēju kļūt par veterinārārstu – man patīk dzīvnieki, bet apzinīgākā vecumā – par autobusa vadītāju. Pēc profesijas tiešām esmu šoferis, jo Limbažos pabeidzu vidusskolu autoapmācības novirziena klasē. 8. klasē eksāmenā bija jāraksta sacerējums par Lāčplēša tēmu. Skolotāja Ingrīda Strēle to izlasīja un teica, ka man labi sanākot, es varētu būt žurnālists.
Jāatzīst gan, ka vidusskolas pēdējās klasēs lielāku interesi raisīja pie toreizējās maizes ceptuves pēc pulksten diviem dienā piebraucošā ikarusa produkcijas klāsts (savējie sapratīs!) un disenes Ausmās, tāpēc pat jāpabrīnās, kā es skolu pabeidzu. Problēmas radīja arī tas, ka man vienmēr instinktīvi ir riebies apgūt, pēc paša domām, nevajadzīgas lietas, un joprojām gaidu, kur man dzīvē noderēs sinusi, kosinusi, tangensi un spēja izvilkt kvadrātsakni…
– Kā pievērsies žurnālistikai?
– Mūzikas žurnālists Raitis Sametis veidoja apvienību Pērkons un Daile un rīkoja albumu recenziju konkursu, lai labākos uzņemtu šajā apvienībā un ar savu sakaru palīdzību dotu iespēju viņiem publicēties laikrakstos un žurnālos. Uzrakstīju recenziju par Metallica albumu …And Justice For All, un viņš to novērtēja. Tad sapratu, ka man laikam tiešām kaut kas šajā jomā sanāk. Patīk būt notikumu epicentrā, turklāt žurnālistam katra diena ir citādāka. Žurnālistika dod iespēju izdzīvot savus piedzīvojumus vēl un vēlreiz, jo, liekot savas domas uz papīra (datorā), tās no jauna materializējas un vizualizējas, veidojot stāstu, ar ko dalīties ar citiem cilvēkiem.
– Esi savulaik rakstījis arī Auseklim, ko atceries no tā laika?
– Ar toreizējo grupas Rock Temple līderi Jāni Taimiņu sadomājām, ka vajadzētu vietējā laikrakstā rubriku, kurā tiktu rakstīts par mūziku un vietējiem mūziķiem. Pasitām dūšu un savas idejas padusē un devāmies uz redakciju. Tā dzima rubrika Jauno Tonis. Rakstīju gan arī par citām tēmām.
– Kā nonāci Neatkarīgajā Rīta Avīzē (NRA)?
– Izpētīju, ka no lielajiem laikrakstiem toreizējā Neatkarīgajā Cīņā nav Limbažu korespondenta. Ņēmu savu publikāciju mapi un devos uz Preses namu, nobriedis atrādīt veikumu žurnālistikas jomā. Novadu ziņu bloka darbinieces mani pieņēma. Pat neuzprasīja, kas es tāds un vai protu likt komatus… Mediju nama izdevumos, tas ir, NRA visdažādākajās tās izpausmēs, esmu sabijis kādus 30 gadus. Reportieris, žurnālists, sestdienas pielikuma galvenais redaktors, ziņu dienesta vadītājs un kas tikai vēl ne. Šobrīd mans lielākais uzsvars ir uz portālu nra.lv, tur mani var lasīt visbiežāk.
– Tu raksti tikai par mūziku?
– Paralēli rakstīju arī par sociālpolitiskām lietām, un pati pirmā tēma manā pārziņā bija dzelzceļš. Atceros diezgan smalki, kā tolaik palēnām apgraizīja līniju Rīga–Ipiķi, līdz vilcienu satiksmi uz Limbažiem slēdza pavisam. Man atvēlēja arī Satiksmes ministriju ar visām transporta būšanām. Laikam jau tiku galā pietiekami labi, jo papildu tam piešķīra arī Rīgas domi.
– Vai, rakstot par mūziku, ir arī atgriezeniskā saite?
– Jā, protams, nāk klāt, piezvana vai uzraksta, pasaka paldies vai izsaka savus iebildumus utt. Šajā nozarē jau zina, ka ar mani čomoties un mēģināt kaut ko sarunāt ir bezjēdzīgi, jo varu nolikt arī nosacītos draugus vai paslavēt stilistiskos pretiniekus, ja vien ir par ko.
– Tu pārsvarā apmeklē metāla un roka pasākumus?
– Tajos es jūtos savā šķīvī un pie savējiem. Taču cenšos apmeklēt visus muzikālos notikumus, kuri vien daudzmaz atbilst manai gaumei (un uz kuriem mani aicina). Gadiem ritot, esmu sapratis, ka patiesībā mani vienkārši interesē enerģisks skanējums, roks un metāls vienmēr tāds ir. Tā ir īsta veču mūzika! Taču labprāt klausos arī cita veida mūziku, nepatīk tikai dažādi mirēji, cietēji un augstās mākslas rādītāji. Mūzikai tomēr primāri jābūt izklaidējošai.
– Vai labprātāk apmeklē muzikālu notikumu viens vai kopā ar draugiem?
– Ja ej barā, tad vienam vajadzēs alu, otram – pīpēt, trešajam – čurāt… Labāk eju viens, netraucēti klausos un ķeru kaifu no atmosfēras, bet, ja nu sagribēsies kompāniju, to turpat uz vietas sabīdīšu.
– Sapņu koncerts, ko gribētos apmeklēt?
– 26. jūlijā Tallinā spēlēs mana mīļākā grupa Megadeth. Es gan viņus esmu dzirdējis jau četras reizes, bet noteikti gribu braukt uz to arī šogad.
– Cik plaša ir tava mājas fonotēka?
– Varbūt tūkstotītis ripuļu vēl ir, taču nu jau šī fonotēka ir krietni paplicināta – pirms pāris gadiem kādus 300 CD aiznesu uz Otro elpu. Tāpat tos visus vienkārši fiziski vairs nespēšu noklausīties, tie tikai aizņem mājās vietu un krāj putekļus. Un kurš gan vairs klausās fizisko formātu, ja ir Spotify?! Latviešu mūzikas, it īpaši smagās, albumus gan joprojām pietaupu kolekcijai. Nevar taču mūziku arī tā vienkārši izmest, tas būtu tāpat kā sadedzināt grāmatu vai izmantot gleznu kā ietinamo papīru!
– Kuru limbažnieku muzikālo sniegumu vari uzteikt?
– Pirmais, kas uzreiz nāk prātā, ir Jānis Kalniņš – viņš, šķiet, nav spēlējis ģitāru vēl tikai pie The Rolling Stones, AC/DC un Prāta Vētras, bet varbūt ir paguvis arī tur… Šo čali taču savos projektos aicina pat Zigmars Liepiņš, un tie, kuri pazīst Zigmaru, varēs apstiprināt, ka tas ir kā saņemt Grammy un Zelta Mikrofonu vienlaikus! Jāpiemin Jāņa bračka Voldemārs jeb Voļļa ar Billy B and His Sonic Rockets. No veterāniem joprojām aktīvs ir Ingus Ulmanis ar Lādezeru, no jaunajiem – Diona, tikai nezinu, cik ļoti viņu var saukt par limbažnieci, tāpat kā interesanto savdabi Keitiju Bārbali no Pāles. Kaut kas labs mūzikas jomā sanāks arī no Esteres, vēl esmu dzirdējis par Lūciju Sičevsku. Taču vispār esmu no tiem laikiem, kad Limbažu mūzikā bija Ainārs Svarenieks ar Only Black un Ivars Muste ar Direct Injection, vēlāk Aigars Veinbergs ar Blissful un Chupes ar Selfish Scream.
– Vai pašam nekad nav bijusi vēlme darboties kādā grupā?
– Kuram tad tādas nav bijis?! Taču tas ir suņa darbs. Esmu klīdis kopā ar mūziķiem uz mēģinājumiem un redzējis, cik tas ir ilgstošs un smags darbs, lai tiktu līdz skatuvei, kur turklāt deviņos gadījumos no desmit tevi nesapratīs vai nepieņems. Man nav tik lielas pacietības. Savulaik Baložu Māris man uz ģitāras iemācīja nospēlēt kuzņečiku, Svarenieks parādīja kaut kādus ģitāras akordus, esmu arī sēdējis pie bungām, bet ar to mana mūziķa karjera aprobežojusies. Ā, nē, vēl es uz vienu vakaru biju grupas Hated – no tās vēlāk izveidojās Blissful – vokālists! Nākamajā dienā vajadzēja uzstāties pie Limbažu kultūras nama pilsētas gadatirgū, bet kaut kur bija pazudis dziedātājs, tad nu es iemēģināju «Nirvana» kaverus un citas blēņas. Par laimi, vokālists nākamajā rītā bija izgulējis dzērumu un varēja uzstāties pats, citādi būtu piedzīvojis lielāko apkaunojumu savā vēsturē!
– Kas ir Tava pamatnodarbošanās šobrīd?
– SIA Rīgas ūdens pašlaik esmu Komunikācijas daļas Vecākais komunikācijas koordinators. Preses relīzes, sociālo tīklu apkalpošana, mājaslapas administrēšana, sadarbība ar medijiem, iesaiste dažādu publisko pasākumu rīkošanā – sabiedrisko attiecību joma, kurā, protams, bez žurnālista iemaņām neiztikt. Pēdējā laikā man tikusi loma skaidroties arī TV kameru priekšā, tāpēc varbūt esmu kļuvis pamanāmāks ar savu šā brīža pamatnodarbošanos. Starp citu, pēc vidusskolas beigšanas piecus gadus nostrādāju Limbažu siltumā – arī par atslēdznieku-montētāju, līdz ausīm grafītziedē siltummezglos un pagrabos laboju aizbīdņus un, cīnoties ar riebīgo stikla vati, ņēmos pa siltumtrasi. Var teikt, ka esmu atgriezies pie saknēm – pie caurulēm. Tas ir stabils darbs ar sociālajām garantijām plus labs tehniskais nodrošinājums un vēl paliek brīvs laiks hobijam, tas ir, mūzikas žurnālistikai.
– Tavās Facebook aktivitātēs redzams, ka mēdz vērīgi piefiksēt amizanto, jocīgo – uz to ir uztrenēta acs?
– Es fiziski slikti redzu, tāpēc labi pamanu – tā vienmēr saku, un tā tiešām arī ir. Esmu vienīgais bērns ģimenē, daudz laika pavadīju vienatnē, un jau kopš bērnības, tēlaini izsakoties, mans iztēles bicepss ir uztrenēts kā svarcēlājam. Tiešām pamanu tādas lietas, kurām citi, ejot tām garām, nepievērš uzmanību. Bez liekas kautrības varu teikt, ka tas ir mans lielākais un galvenais pluss žurnālistikā.
– Kas Tevi vēl interesē un aizrauj?
– Mani interesē daudz un dažādas lietas, padziļinātāk sekoju sportam. Ziemā tas ir hokejs un biatlons, arī renes šļūcēji, vasarā – teniss, futbols, autosports un vēl un vēl. Taču mani interesē jebkādas aktivitātes, sākot no kaķu izstādēm un gadatirgiem līdz militārajām parādēm un aviācijas šoviem. Galvenais, lai kaut kas notiek un kustas!
– Ko Tu novēlētu Limbažiem 800. jubilejā? Pats arī apmeklēsi svētku centrālos pasākumus?
– Protams, apmeklēšu! Esmu jau rezervējis atvaļinājuma nedēļu Limbažu svētku notikumiem. Un sākšu svinības ar grupas Skyforger koncertu Limbažu estrādē 29. jūlijā. Tā kā tas notiek dienu pēc manas 50. jubilejas, uzskatu to par dāvanu dzimšanas dienā – paldies, Limbaži! Pilsētai novēlu turpināt attīstīties un kļūt aizvien jauneklīgākai, taču tajā pašā laikā nezaudējot savu identitāti un šarmu. Savukārt limbažniekiem novēlu vismaz svētku nedēļā kārtīgi atlaist un papriecāties. Jā, zinām, zinām: viss ir slikti, valdība stulba, deputāti zog, naudas nav, priekšnieks duraks, pēc mēneša jālaiž bērni skolā un kaķis pietaisījis čību, bet vismaz tajā nedēļā – vienkārši ņemt un nosvinēt!
Intervēja Ilva BIRZKOPE
