Inga Kalniņa-Sauša mantotajā Bārtas tautastērpā kopā ar vīru Armandu Saušu
Dziesmu un deju svētki aizvadīti, bet piedzīvotās emocijas vēl aizvien virmo gaisā. Šoreiz tie bija īpaši arī Ingai Kalniņai-Saušai, kura dzimusi un augusi Salacgrīvā, bet vēlāk pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. Kopā ar vīru Armandu Saušu viņa pirmo reizi piedalījās latviešu tautastērpu skatē Mēnesnīcā Hanzas peronā Rīgā. Ingai tā bijusi lieliska iespēja godā celt grezno Bārtas tautastērpu, kas viņas ģimenē pārgājis no paaudzes uz paaudzi un glabā teju 100 gadu senu vēsturi. – Man bija kādi 13 gadi, kad brunčus, ņieburu, sudraba saktas un grezno vainagu saņēmām no vectēva māsas. Mūsu ģimenē vienmēr piekoptas latviskās tradīcijas. Kad dzīvoju Salacgrīvā, dejoju tautiskās dejas un dziedāju korī. Interese par latviešu kultūru, tautas tērpiem un vēsturi – tas man laikam šūpulī ielikts. Mamma Iveta Kalniņa ir Salacgrīvas muzeja krājuma glabātāja, bet tēva māsa Rasma Noriņa gadiem pētījusi Vidzemes lībiešu saknes. Vienmēr kaut kā atceros Raiņa viedos vārdus “Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī”. Mums jāapzinās mūsu piederība un tas, no kurienes esam nākuši, – pārliecinoši teic Inga.
Vidusskolas laikā viņai bijusi klusa doma, ka krāšņo tērpu varēs celt godā savā kāzu dienā. Gadi gājuši, Inga satikusi Armandu, abi nolēmuši apprecēties un ilgi lolotais sapnis piepildījies. Jaunais pāris un kāzu viesi svētku dienā bija tērpušies latviešu tautastērpos. – Toreiz villaines man vēl nebija, un mamma apņēmās to savām rokām pati izšūt. Tā nu, sākot jauno dzīves ceļu, līdzi man nāca ģimenes svētība un rakstos iešūtie laba vēlējumi. Savukārt vīram tautastērpu darināja studijā «Muduri». Svētku mielasts un danči mums bija kā senos laikos – siena šķūnī, ko rotāja vecvecmammas tautiskās segas, mammas austie lupatu deķi un, protams, arī meijas. Gan mums, gan kāzu viesiem tas bija neaizmirstams piedzīvojums, ko atcerēsimies visu mūžu, – iespaidos dalījās sarunbiedre.
Tautas tērps Ingas ģimenē vienmēr ir goda vietā. Īpašos svētkos – Latvijas dzimšanas dienā, tautas tērpu gājienā, Jāņos un citās reizēs – tā ir pati skaistākā rota. – Man svarīgi, lai latviskās tradīcijas pāriet arī mūsu bērniem, dēliem Anrijam un Renardam. Pati esmu sākumskolas pedagoģe Rīgas 64. vidusskolā un saviem skolēniem cenšos nodot kultūrvēsturiskās vērtības. Tā, piemēram, Latvijas valsts dzimšanas dienā vairāki skolotāji, ģērbušies tautastērpos, bērnus un vecākus sagaidījām pie skolas. Svētkiem par godu sarūpējām ozolzīles, kas ir gudrības un labklājības simbols. Doma tāda, lai katrs izaudzē savu ozoliņu. Patiess bija prieks, kad saņēmām bildes ar izdiedzētajiem stādiņiem, kas pēc daudziem gadiem varētu izaugt par krietniem ozoliem, – pastāstīja Inga.
Šogad, tuvojoties Dziesmu un deju svētkiem, viņai radusies ideja piedalīties tautas tērpu skatē. Informāciju par pasākumu Inga pamanījusi sociālajos tīklos un intereses pēc nolēmusi rūpīgāk iepazīties ar konkursa noteikumiem. – Izrādījās, ka viss nebija tik sarežģīti, kā tas sākumā likās. Pieteikumam vajadzēja aizsūtīt tikai bildes ar tautastērpiem. Nolēmu pamēģināt un biju ļoti pārsteigta, kad pēc trīs nedēļām saņēmu vēstuli ar uzaicinājumu uz konkursa otro kārtu. Šoreiz tā bija tikšanās klātienē. Komisija rūpīgi pārbaudīja katru tērpa detaļu. Tā kā vīram bija tikai veste, krekls un bikses, ekspertu ieteikums bija izšūt garos muduru svārkus, – stāstīja Inga. Speciālistu viedokli viņa ņēmusi vērā, tomēr necerējusi, ka izturēs konkursu līdz galam un saņems arī uzaicinājumu uz svinīgo pasākumu. Ielūgums licis krietni sarosīties un mēneša laikā steigšus sagādāt pilno komplektu. – Vīram vajadzēja gan garos svārkus, gan cepuri un arī zābakus. Apzvanīju tautastērpu centrus Rīgā, Liepājā un izskatījās, ka nekādu cerību. Visi kā viens brīnījās, kur tad mēs tik vēlu attapāmies. Tuvojoties svētkiem, meistariem darba pilnas rokas un kaut ko apsolīt man labākajā gadījumā varēja tikai pēc pusgada. Tad nu iedomājos ielikt sludinājumu sociālajā vietnē «Facebook». Pāris stundu laikā atsaucās meistare, kura apņēmās garos muduru svārkus uzšūt, – pieredzēto atcerējās Inga. Esot jau gājis kā īstās Skroderdienās Silmačos – auduma piemeklēšana, mēru nodošana… Un kur nu vēl saprašana, kāds svārku piegriezums tolaik bijis vispiemērotākais un praktiskākais! – Kopā ar mammu veicām veselu pētījumu un izstudējām visus pieejamos materiālus. Kad mētelis bija gatavs, izšūšanai nācās piemeklēt atbilstošus Dienvidkurzemes rakstus. Pateicoties mammai, kura vienmēr bijusi liela rokdarbniece, kopīgiem spēkiem sameistarojām arī izšuvumus. Tad vēl atlika pasūtīt zābakus un jostu, bet hūte bija saglabājusies no vectētiņa laikiem. Gatavošanās bija ne tikai laikietilpīgs, bet arī dārgs prieks. Smejoties vēl vīram teicu, ka jaunas mašīnas mums pagaidām nebūs, bet būs kas vairāk – kopābūšana Dziesmu un deju svētkos, latviskums, tradīcijas, mantojums un īpašas sajūtas, – teic Inga.
Latviešu tautas tērpu skatē startēja vairāk nekā 100 interesentu, un organizatori bija ieguldījuši lielu darbu, lai pasākums būtu baudāms arī pašiem svētku dalībniekiem. Ingai palaimējies, jo māsa Daiga Kalniņa, kura strādā modes namā Nolo, piekritusi būt par personīgo ģērbēju. – Palīdzēt uzspraust villaini un skatīties, lai viss ir savā vietā – šoreiz tas bija ļoti svarīgi. Vēl tagad atceros pacilājošo sajūtu, ar kādu nesām savu mantojumu. Uzvelkot tautas tērpu, uzreiz esi tā kā staltāks, lepnāks un izslejies galvas tiesu garāks! Pie godalgotas vietas gan netikām, bet tāpat kā citiem arī mums tika piešķirts diploms par piedalīšanos. Un jāteic, ka uzvarētāji šajā pasākumā bijām visi. Esam neizsakāmi priecīgi par doto iespēju un no sirds pateicamies ikvienam, kurš palīdzēja sasniegt iecerēto! – noslēdzot sarunu, pauda Inga.
Ivita RENCE
Latvijas Nacionālā kultūras centra arhīva foto
