Saruna ar salacgrīvieti Lolitu VALAŅINU
Salacgrīvieti Lolitu VALAŅINU daudzi vietējie pazīst kopš skolas laikiem, kur viņa daudzus gadus nostrādājusi kā sākumskolas skolotāja. Vienmēr smaidīga un draudzīga, Lolita apkārt pulcējusi ne tikai bērnus. Labas attiecības allaž veidojušās arī ar audzēkņu vecākiem un kolēģiem. Lai gan darbs sagādājis patiesu prieku un gandarījumu, pelnītā atpūtā salacgrīviete nolēma doties jau laikus – gadu pirms oficiālās pensijas. – Kad gāju prom no darba, daudzi man teica: “Ko tad darīsi? Tu jau bez skolas nevarēsi!”. Kaut kā nejauši izmetu, ka gleznošu. Laikam jau palaidu to domu Visumā un vēlāk manis teiktais piepildījās. Vispirms gan devos ieplānotajā ceļojumā uz Austrāliju un drīz pēc atgriešanās aizsākās dzīves radošais posms. Komplektu gleznošanai un mazo molbertu dāvanā biju saņēmusi no audzināmās klases vecākiem, bet jaunākā meita Digne mani pieteica mākslas studijā «Krāsu deja» Rīgā. Tā sāku braukāt uz nodarbībām. Pirmās iemaņas apguvu pie brīnišķīgās pasniedzējas Marijas Matvejevas. Nu jau būs pieci gadi, kopš regulāri apmeklēju kursus, – par radošo aizraušanos stāsta Lolita.
Studijā viņa iepazinusi līdzīgi domājošos un ieguvusi jaunus draugus, ar kuriem satiekas teju katru nedēļu. Gleznošanas nodarbības papildina jaukas sarunas un cienāšanās ar līdzpaņemtajiem našķiem. – Kā šodien atceros pirmo nodarbības reizi, kad ar satraukumu devos uz studiju. Pasniedzēja man jautāja, vai ir kādas priekšzināšanas, un vērojot, kā darbojos ar krāsām, saprata, ka gluži iesācēja neesmu, – skaidro salacgrīviete. Strādājot skolā, ne reizi vien nācies gatavot dažādus dekorus un šo to arī pazīmēt, bet nekad neesot bijusi sajūta, ka gleznošana varētu kļūt par nopietnu aizraušanos. – Bērnībā zīmēšana man nepadevās, izpildīt mājasdarbus piepalīdzēja brālis. Reiz, kad mums bija uzdoti vienādi darbiņi, palūdzu, lai brālis uzzīmē arī manu zīmējumu. Lai cik dīvaini tas būtu, skolotāja viņam ielika četrinieku, bet man bija apaļš piecnieks. Mēs vēl nospriedām, ka laikam jau meitenēm vieglāk tikt pie labām atzīmēm, – teic Lolita.
Strādājot skolā, viņa vienmēr priecājusies par skolēnu radītajiem mākslas darbiem, pat vērojusi tos ar apbrīnu. Savā ziņā tas bijis iedvesmas avots, kas mudinājis kādu dienu arī pašai ķerties pie krāsām. Sākumā Lolita roku iemēģinājusi akvareļu glezniecībā, bet drīz sākusi izmantot arī eļļas krāsas. Pārsvarā viņa strādā pie lielformāta darbiem, kuros redzami jūras skati, ziedošas pļavas un arī citas acīm tīkamas ainas. Tās vieno toņu bagātība un vieglums. – Pats radīšanas process man ir kā meditācija, refleksija un zināmā mērā svētki. Nodarbībās Rīgā pavadu no trim līdz pat piecām stundām. Fonā skan patīkama mūzika, katra iegrimstam savā darbiņā… Ja rodas kādi jautājumi, padomu vienmēr varam lūgt mūsu pasniedzējai Marijai. Kopā tur esmu ar cilvēkiem, kuri ir daudz jaunāki par mani, līdz ar to arī pati jūtos daudz mundrāka. Meitenes smejoties teic, ka skatoties uz mani, arī viņām nebūs bail novecot, – viņa pasmaida.
Saglabāt dzīvesprieku un vienmēr būt kustībā viņai palīdz kuplā ģimene – trīs bērni un četri mazbērni. Lolitas vecākā meita Agnese ar ģimeni dzīvo Vācijā, vidējā – Baiba – apmetusies Rīgā, bet Digne iekārtojusies Ādažos. – Ģimene man ir vislielākais atbalsts. Gleznošana nav lēts prieks, un tieši bērnu ģimenes parūpējas, lai joprojām varu doties uz nodarbībām un darīt to, kas man visvairāk pie sirds. Tāpat kopā ceļojam, esmu bijusi daudzās bezgala skaistās vietās. Viena no tādām, protams, bija Austrālija, kas atmiņā palikusi kā neaizmirstams piedzīvojums un arī pārbaudījums. Gadījās, ka, ielidojot Brisbenas lidostā, neatnāca koferi, bet tālāk bija plānots aptuveni 5000 km garš brauciens ar mašīnu. Tā nu gaidīt bagāžu nevarējām atļauties. Atceros, ka Sidnejā nopirku vienu kleitiņu un sandales, bet citādi iztiku ar to, kas bija. Tas tikai vēlreiz apliecināja, ka cilvēkam tīri labi pietiek ar mazumiņu, – padalās atmiņās Lolita.
Krāšņajā zemē redzētais vēlāk atspoguļojies viņas gleznās. Piemēram, ieraugot Byron Bay pludmali, nav bijis ne mazāko šaubu, ka taps glezna. Tā vēlāk uzdāvināta meitai Dignei. Tāpat iemūžināta arī viena no Dānijas skaistajām pludmalēm, kas tagad rotā skolotāju istabu Salacgrīvas vidusskolā. Savukārt pērnvasar, kad svinēta skolas 100 gadu jubileja, Lolita savai bijušajai darbavietai veltījusi kādu citu mākslas darbu – gleznu, kurā attēlota pati skola. – Nevarētu teikt, ka to darīju ar vieglu roku, jo uzgleznot ēku man bija liels izaicinājums. Visas perspektīvas un līnijas… Glezna prasīja daudz laika. Gadiem ejot, aizvien vairāk pārliecinos, ka gleznojot man vienmēr patīk izmēģināt kaut ko jaunu un pieķerties kam tādam, ko citi varbūt neuzņemtos, – atzīst sarunbiedre.
Tagad Rīgas studijā viņa glezno kādu neparastu kaiju, kura regulāri jau vairāk nekā gadu, ik pa laikam, sēžot uz palodzes, vēro Lolitu. – Lielais putns tur atlido, pasēž, reizēm uzkavējas pat ilgi un atkal aizlido. Šoreiz, strādājot pie darba, pats grūtākais ir fons, kur redzama krastmala, dzelzceļš un tad vēl arī loga rāmis, kas nav viegli atveidojams. Pašā sākumā, kad sāku gleznot, ļoti centos, lai viss būtu perfekti, un satraucos, ja kaut kas īsti neizdevās. Kā teica pasniedzēja – uzreiz redzams, ka pēc profesijas esmu skolotāja! Tagad jūtu, ka esmu kļuvusi daudz brīvāka un pārliecinātāka, – vērtē Lolita. Dienas pie audekla mēdzot būt dažādas – reizēm mākslas darbi top viegli un ātri, bet dažkārt vajadzīgi vairāki piegājieni, lai sasniegtu vēlamo rezultātu.
Viens no viņas sapņiem ir radīt gleznu sēriju ar saulrietiem. – Tās būtu vismaz 10 gleznas ar jūru un rietošo sauli. Vakari pie jūras un agrie rīti, kad saule vēl tikko mostas, man vienmēr bijuši ļoti mīļi. Tāpēc redzēto labprāt ielieku savos darbiņos. Bet apstāties pie tā vien arī nevar, jo jāturpina pilnveidoties un apgūt kaut ko jaunu, – ir pārliecināta Lolita. Laiku pa laikam viņas gleznas skatāmas arī kādās no Rīgas galerijām, bet tas nekad nav bijis salacgrīvietes pašmērķis. Pats galvenais ir radīšanas process un patiess prieks, ja ar gleznām kā dāvanām var iepriecināt savus mīļos un tuvos.
Ivita RENCE
Lolitas VALAŅINAS albuma foto
