Mežzinātnieks un pētnieks Mārcis Saklaurs ir pārliecināts, ka arī Limbažu novadā liela uzmanība jāvelta upju aizsargjoslām un to apsaimniekošanai
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava pētnieks un mežzinātnieks salacgrīvietis Mārcis Saklaurs vairāku gadu garumā pievērsies upmalu mežu pētniecībai un to apsaimniekošanas specifikai. Dzīvojot blakus Salacai, upes un to piegulošās teritorijas viņam vienmēr likusies izpētes vērta joma. M. Saklaura kompetencē ir viss, kas aug krastā, – koki, veģetācija, kā arī atmirusī koksne, kur dzīvo ļoti daudz indikatorsugu. Tur ir gan vārpstiņgliemeži, gan citi bezmugurkaulnieki, tai skaitā īpaši aizsargājamās sugas. – Veicot pētījumus, ne vienmēr var saprast, kāpēc, piemēram, mežā dažādās teritorijās atrodamas atšķirīgas lakstaugu sugas. Kāpēc tā notiek un ko tās dod upei? Mana kā mežzinātnieka uzdevums ir saprast, kā apsaimniekot mežu tā, lai zemsedze justos pēc iespējas labāk un būtu daudzveidīga. Vairāk nekā skaidrs, ka ar mežiem ir jāstrādā, bet tas jādara gudri. Lakstaugi ir tie, kuri komplektā ar kokiem attīra upē ieplūstošo ūdeni. Tas, kā mēs saimniekojam gar mazām upītēm, atstāj ietekmi uz lielajām upēm, Baltijas jūru, kā arī Rīgas līča ūdeņiem, – skaidro M. Saklaurs.
