Limbažu 1. vidusskolas 1963. gada izlaiduma absolventi kopā ar audzinātāju Maiju Razumovsku (2. rindā trešā no labās) atkal sastājušies uz savas skolas kāpnēm. Dažs pat tieši tajā pašā vietā, kur pirms 60 gadiem
Skolas vasaras brīvlaikos parasti ir dīvaini klusas, bet Limbažu Valsts ģimnāzijā pagājušajā ceturtdienā jau atkal skanēja jautri smiekli un nerimstošas čalas. Tiesa, čalotāji nebija tagadējie skolasbērni, bet gan tie, kuri savu izlaidumu šajā namā svinēja pirms… 60 gadiem. Tagad viņi – gandrīz 20 bijušie Limbažu 1. vidusskolas skolēni – kopā ar savu audzinātāju Maiju Razumovsku atkal bija kopā un šeit atgriezušies. Ieradušies uz tikšanos ar savu jaunību, sabraukuši no dažādām Latvijas vietām – gan pašu novada, gan Rīgas, Ventspils, Valmieras, Lielvārdes…
Iepriekšējoreiz skolas ēku viņi izstaigāja pirms 10 gadiem, kad kopš izlaiduma bija pagājis pusgadsimts. – Kad sazinājos ar ģimnāzijas direktori Guntu Lāci un izstāstīju par mūsu saietu, viņa gluži vai piekodināja, lai noteikti apskatām ēku, jo pēdējos desmit gados daudz kas mainījies, – sacīja viena no tikšanās rīkotājām Zinta Vavilova. Tā nu vispirms visi devās uz 4. stāvu, lai aplūkotu zāli, kas tiešām piedzīvojusi pamatīgas pārvērtības. Ļoti laipni telpas izrādīt bija gatavs gan skolas saimnieks Alvis Atslēga, gan dežurante Gaļina Tihomirova. Patīkams pārsteigums salidojuma dalībniekiem bija lifts, kas atviegloja ceļu uz zāli, kur pirms 60 un vairāk gadiem notika arī fizkultūras stundas. – Atceries, tur bija zviedru siena, bet tur skatuve. Lūk, tajā pusē – durvis uz inventāra noliktavu, – sanākušie centās cits citam atgādināt bijušo. Vienā no audzinātājas līdzpaņemtajām fotogrāfijām redzams, ka toreiz izlaidumā zālē pie sienas rotājies Raiņa teiciens: – Tu izej cilvēci un sauli gūt. Protams, visi atkal vēlējās iegriezties savās kādreizējās klasēs, pajokot, kurš allaž ieņēmis vietas Kamčatkā – pēdējos solos. Te nu jāpiebilst, ka patiesībā tikās divas paralēlklases, taču viņi paši jau krietni sen vairs nešķiro, kurš bija a un kurš b klases audzēknis. Visi ir viens izlaidums, kam turklāt skolas vēsturē ir īpaša loma. Tieši viņi 1959. gada 1. septembrī svinīgi grieza lenti, atklājot jauno skolas namu. Starp citu, 60. gadu sākumā vidusskolai pievienoja septiņgadīgo skolu un audzēkņu tolaik bija pat ļoti daudz. Interesanti, ka ēkā atradās arī direktora dzīvoklis.
1963. gada izlaiduma absolventi pie tagadējās Limbažu Valsts ģimnāzijas (kādreizējās 1. vidusskolas) iestāda peoniju
Pagājušonedēļ Limbažu Valsts ģimnāzijā tikās kādreizējās 1. vidusskolas 1963. gada izlaiduma beidzēji. Tomēr absolventi savu skolu apmeklēja, ne tikai lai apskatītu, kā laika gaitā pārvērtušās telpas, bet arī ar vēlmi pasniegt tai dāvanu. Ideja par peonijas stādīšanu pie nama radās Aldim Rudzītim, kurš tagad dzīvo Valmierā. – Uzreiz pēc izlaiduma pārcēlos uz kaimiņpilsētu, sāku strādāt Stikla šķiedras rūpnīcā, kur arī pagāja viss darba mūžs, – viņš sacīja. Varbūt tagad viņa vaļasprieks ir dārza darbi, ja reiz radusies doma par puķes stādīšanu? – Nē, nē, neesmu nekāds puķkopības entuziasts, taču man nozīmīgas ir atmiņas un mūsu skola. Ļoti gribējās tai kaut ko paliekošu no mums atstāt. Kamēr izraudzītajā vietā tika stādīta peonija, ko Aldis bija sameklējis Valmieras dārzniecībā, pārējie neskopojās ar jautriem padomiem. – Satiekoties, vienmēr ir sajūta, it kā šo daudzo gadu, kas pagājuši kopš izlaiduma, nemaz nebūtu bijis, – sacīja Ilze Zvīgule, kura tagad dzīvo Rīgā. – Tiekoties atkal esam meitenes un zēni. Tagad viņa var pasmaidīt, atceroties, kā vīramāte, vēl savos 90 gados satiekoties ar studiju laika draudzenēm, vienmēr sacījusi – manas meitenes. – Mēs šobrīd darām tieši tāpat. Viņai piekrita Marga Siliņa, kura tagad dzīvo Valmieras novada Plāņu pagastā. – Sanākam kopā un atkal jūtamies jauni. Novecojuši ir citi, bet mēs gandrīz tādi paši kā bijām. Viņa uz tikšanos bija atbraukusi pāris stundu agrāk, lai izstaigātu pilsētu. Sakopta, tomēr radusies sajūta, ka kļuvusi tukšāka, īpaši vecpilsēta. Maija Mieze gan joprojām kā bijusi, tā ir limbažniece, tāpēc pilsēta visu laiku acu priekšā. Taču vienmēr ir vēlme satikt skolasbiedrus, uzzināt, kas katram jauns. – Šādas tikšanās ir brīnišķīgas, taču vajag kādu kurbulētāju – organizētāju. Mums ir paveicies, ka to uzņemas Zinta Vavilova un arī Anita Rožlapa. Sarunbiedres sprieda, ka ir sajūta – Limbažos šādas klasesbiedru tikšanās īpaši ir cieņā. Vairāk tieši vecākajai un vidējai paaudzei. Taču varbūt tāpat ir arī citur.
Kad puķe bija iestādīta un apsolīts, ka tā regulāri tiks apciemota un aprūpēta – lai nesatraucas un dūšīgi aug, salidojuma dalībnieki devās uz saviesīgāku pasēdēšanu Zintas dārzā. Tur gluži kā skolas laikos audzinātāja Maija Razumovska pēc saraksta atkal pārbaudīja, kurš ieradies, kurš kavē. Sarakstam noderēja 2000. gadā iznākusī Skolas grāmata. Apbrīnojami ir skolotājas pieraksti par katru no savām klasēm un ikvienu audzēkni, kura gaitām viņa rūpīgi seko līdzi. Arī pašiem 1963. gada absolventiem ir sava klade, kurā savirknēti ieraksti par salidojumiem, jubilejām… Pirmais salidojums notika 10 gadus pēc izlaiduma un toreiz vēl katra klase rīkojusi savu. Var sacīt, ka apvienošanos veicināja… Bišofu laulātais pāris: sieva savulaik mācījusies a klasē, vīrs – b. Būtu dīvaini katram doties uz savu balli, tāpēc sākuši rīkot kopīgas tikšanās. Pirmoreiz tāda notikusi Ozolainē, citreiz Valmieras pusē. Vēlme tikties reizi no reizes kļūst tikai stiprāka. Visi, kuriem vien ir iespējams, ierodas arī tajos skumjajos brīžos, kad no kāda drauga jāatvadās uz mūžu. Taču šoreiz sanākot centās ievērot principu – nerunāt par slimībām un kaitēm, bet atcerēties skolas gadu priekus un nerātnības, ieguvumus. Tagadējiem skolēniem varētu likties neparasti, ka toreiz vidusskolēni apguvuši arī dārzkopības pamatus, šūšanas praksē pat gājuši uz darbnīcu, zēniem mācītas tehniskas lietas. Tiekoties katrs arī pastāstīja, kā tagad pavada savu ikdienu. Lolo mazmazbērnus, priecājas par bērnu un mazbērnu veiksmēm, risina krustvārdu mīklas, rosās dārzā… Atvadoties visi bija vienisprātis – varbūt līdz nākamajai tikšanās reizei negaidīt piecus vai desmit gadus, bet sapulcēties jau nākamvasar.
Lailas PAEGLES teksts un foto
