Saruna ar kādreizējo vitrupieti Ēviju KRAUKLI
Par kādreizējo vitrupieti Ēviju KRAUKLI Auseklī rakstījām pirms 10 gadiem, kad viņa tikko bija beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas vides mākslas apakšnozares 1. kursu. Pa šo laiku viņas dzīvē daudz kas ir mainījies, tostarp iegūta papildu izglītība. Par to visu – šajā sarunā.
Vitrupē Ēvija pavadījusi dzīves pirmos 16 gadus. Sākumā viņas ģimene dzīvoja vecāsmammas mājā, kas ir klusa viensēta meža ielokā, vēlāk pārcēlās uz ciema centru. Tur apkārt bija sarunbiedres vienaudži, un no tiem laikiem saglabājušās brīnišķīgas draudzības. – No mūsu ģimenes mājas paveras skaists skats uz Vitrupes senleju. Bērnības dzīvesvieta laikam vienmēr ir īpaša un paliek sirdij tuva, tur veidojušās visjaukākās atmiņas. Mācoties Baumaņu Kārļa Viļķenes pamatskolā, mājās parasti pārradusies pavēlu, jo pēc skolas apmeklējusi tautas deju nodarbības un sporta treniņus. Jau tad zīmēšanā saņēmusi labas atzīmes, patikuši mācību priekšmeti, kur jādarbojas ar rokām. Reiz mājturības stundā bijusi iespēja samainīties ar zēniem un parosīties darbmācības kabinetā. Tas ļoti gājis pie sirds.
Mākslinieciskums un radošums Ēvijai acīmredzot nācis no vecākiem. Tētis bijis autodidakts mākslinieks, pats brīvajā laikā mācījies zīmēt un gleznot. – Noliekot blakus viņa jaunības dienu un manus mākslas skolas sākuma darbus, jāteic, ka viņam bija ķēriens uz zīmēšanu, labi padevās arī miniatūras karikatūras. Mamma lauku skoliņā agrāk mācījusi daudzus priekšmetus, t.sk. zīmēšanu. Sarunbiedre mazotnē dažādos izdevumos ilgi pētījusi, kā tiek konstruēta perspektīva un ēnas zīmējumos.
Vienmēr paticis strādāt ar rokām
Pievērsties dizaina jomai nebijis konkrēts lēmums, vēlmes bijušas vairākas. Dažādu apstākļu sakritība, varbūt pat maigs vecāku pagrūdiens pēc pamatskolas ļāva doties mācīties uz Rīgu. Tur dzīvoja vecāmamma un vecākā māsa jau studēja arheoloģiju, savukārt jaunākā vēlāk izraudzījās medicīnu. Tētim darbā bijušas kolēģes studentes no mākslas skolas, un sarunāts, ka vasarā Ēvija pamācīsies pie vienas no viņām, lai mēģinātu nokārtot iestājeksāmenus Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā (RDMV). Par labu mākslai runāja tas, ka šajos priekšmetos bija labas atzīmes un virziens arī saistīja. Viss izdevās! – Pusaudža vecumā ietekmējamies no apkārtējiem. Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā bija burvīgi pasniedzēji, kas prata ieinteresēt. Vēlme kaut ko darīt ar rokām mani vienmēr saistījusi, patīk restaurēt un veidot risinājumus mazām ikdienišķām neērtībām. Dizains ir aizraujošs ar savu vispusību un dažādību, tas izaicina un testē robežas – pat ikdienā. Piemēram, skatoties uz žurnālgaldiņu blakus dīvānam, viņa prāto, kāpēc izmērs, virsma, ritenīši ir tieši tādi, kādām vajadzībām tie kalpo un vai šo lietu iespējams padarīt ērtāku un funkcionālāku, nezaudējot tās pievilcību.
Bijusī vitrupiete RDMV absolvējusi Formas dizaina (tolaik vēl Tēlniecības) nodaļu. Tur varēja apgūt gan dažādas klasiskās tēlniecības prasmes, teiksim, kalt akmeni un liet ģipša formas, gan mūsdienu dizaina datorprogrammas. Pēc tam iestājusies Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vides dizaina nodaļā. Jau pēc pirmā mācību gada viņa devās semestri studēt objektu dizainu uz Šveici. Atgriezusies Latvijā, pārgājusi uz Funkcionālā dizaina nodaļu. – Neskatoties uz daudzajām tehnoloģiskajām iespējām studiju laikā Šveicē, manu kā dizaineres domāšanu ļoti papildināja angļu valodas skolotāja, kura deva ieskatu dažādās dizaina disciplīnās un konceptos. Pēc studiju beigšanas divus gadus nostrādājusi biedrībā Papardes zieds, kur ar savu dizaineres aci redzējusi daudz lietu, kas seksuālās veselības jomā būtu jāuzlabo, un tas pamudinājis atgriezties LMA uz maģistra studijām, fokusējoties uz dizainera domāšanas attīstīšanu. Pētījusi dažādas tēmas, organizējusi intervijas ar mērķgrupu, mācoties saprast, kas tai ir vajadzīgs. Viņasprāt, tāds detektīva darbs. Tajā jāapjauš, kurā brīdī jāieklausās lietotājā un jānoliek malā savas ambīcijas un kad var ļaut vaļu radošajam lidojumam.
Savulaik Ēvijas radītie mākslas darbi bijuši izstādēs gan Vitrupes bibliotēkā, gan Viļķenes kultūras namā – iepriekšējoreiz pirms pāris gadiem, kad rīkots vietējo mākslinieku plenērs. Tāpat viņas veikums uzrādīts dizaina izstādēs ārpus Latvijas, nozīmīgākās bijušas Maskavā, Milānā, Parīzē, 2015. gadā – Baltic Furniture Fair Rīgā. Pēdējos gados sanācis strādāt pie dizaina jomā atzinību ieguvušiem projektiem. Viens no nesenākajiem bija pērn – izstādes iekārtojuma komandas darbs, kas ieguva simpātiju balvu universālā dizaina konkursā Universal Design Competition Vācijā. Joprojām reizēm Ēvija paglezno, izmēģina dažādas tehnikas. Viņu vienmēr aizrāvusi restaurācija. Būdama laukos pie mammas, relaksējoties atjauno kādu vecāku mēbeli. Pēdējos gados iepatikusies apzeltīšana – gan uz mēbelēm, gan mākslas darbiem.
Pieredze starptautiskā vidē
Šobrīd Ēvija strādā kā frīlansere, un patlaban visvairāk laika tiek veltīts sadarbībai ar Eiropas Dizaina asociāciju biroju (BEDA). Tā galvenais mērķis ir pārstāvēt savu biedru intereses Eiropas Savienībā un Eiropas Komisijā (EK). BEDA apvieno visu savu biedru mazās balstiņas un nodod tās EK kā vienotu industrijas balsi. Latvijas Dizaina centra pārstāvji tādējādi var ietekmēt kopējo dizaina jomu Eiropā. – Mana ikdiena ir saistīta ar informācijas dizainu. Pirmais solis ir izfiltrēt lielo informācijas apjomu, kas jānodod biedriem. Tad jāizveido efektīvi komunikācijas materiāli un stratēģijas. Diezgan izaicinoši ir atrast labāko veidu, kā iesaistīt visus organizācijas biedrus no 28 Eiropas valstīm, jo katram ir savs kultūras fons. Tad nu sēžu un modelēju variantus, izmantoju dažādas dizaina metodes un skatos, kuri paņēmieni strādā. Paralēli ar organizācijām Austrijā viņa sadarbojas dizaina balvu un konkursu rīkošanā. Sarunbiedre izbauda iespējas satikt cilvēkus no visas Eiropas, izjūtot vienotību. Arī daudz mācās gan par citam kultūrām, gan izzina individuālos veiksmes stāstus un unikālo skatījumu uz lietām.
Ēvija uzsver, ka par dizainu un tā mūsdienu izpausmēm vēl daudz jārunā vienkāršā valodā, jo pēc savas būtības tas ir mainīgs. – Dizains kā jēdziens popularitāti guva jau pagājušajā gadsimtā ar dizaineru mēbelēm un modes skatēm, zināmā mērā arī arhitektūru. Tā mērķis bija radīt lietas, kas ir inovatīvas, uzlabo cilvēka labbūtību un rada prieku. Lielākajai daļai tas asociējas ar priekšmetiem – krēsliem un dārgām dizaineru somiņām. Bet jau vairākas desmitgades dizains krietni paplašinājies. Tas iekļauj arī procesu organizēšanu. To izmanto kā rīku, lai sakārtotu pakalpojumus iestādēs, pilsētu plānošanā, veselības aprūpes organizēšanā un citur. Es pat teiktu, ka dizains ir dzīvesstils, domāšanas veids, kad vienmēr tiecies atrast efektīvāko un kvalitatīvāko veidu, kā kaut ko risināt.
Ukrainas kara sākumā sarunbiedre kā brīvprātīgā apmeklēja Rumānijas–Ukrainas robežpunktu, kur sagatavojusi nelielu ziņojumu, kā dizains varētu uzlabot šādu situāciju menedžmentu. Pēc redzētā secinājusi, ka lietām notikt liek ļaudis nevis organizācijas pašas par sevi. Tā bijusi spilgta un intensīva nedēļa. Turp devusies kopā ar dzīvesbiedru, jo nav varējuši palikt mājās, vajadzējis rīkoties. Ieradušies tur ļoti aukstā naktī un redzējuši cilvēkus nākam pāri robežai ar somām. Paši piereģistrējušies kā šoferi, jo atbraukuši ar savu auto. Kā vienu no pirmajiem uz attālu Rumānijas pilsētu veduši septiņpadsmitgadīgu ukraiņu puisi, kuru mamma sūtīja prom no valsts, pirms viņam jāstājas armijā. Visa nākamā nedēļa, ko pavadījusi uz robežas, aizritējusi iekšējā trauksmē, kaut ārēji visi brīvprātīgie centušies saglabāt mieru, lai nevajadzīgi nesatrauktu no kara bēgošos. Pēc tam Ēvijai bija jāatgriežas Vīnē, kur tolaik bijusi praksē dizaina organizācijā. Vēl tad bijis grūti attapties no piedzīvotajām emocijām.
Lai arī daudz jau sasniegusi un ir ar to apmierināta, bijusī vitrupiete atzīst, ka allaž jābūt kaut kam nepiepildītam, uz ko tiekties. Viņa vēlētos kādu dienu izmēģināt roku ar veselību, labbūtību saistīta dizaina izpētes jomā. Šo vasaru Ēvija lielākoties pavadījusi Latvijā, kā sen nav bijis, un par to priecājas. – Izgatavoju mammai lapenei mazus plauktiņus, jo mans dizaina prāts nevarēja nomierināties, kamēr neatrisināja problēmu ar vīna glāžu novietošanu, – viņa nosmej. Augusta vidū sarunbiedre devās uz Vīni. Tur plānota jauna sadarbība ar dizaina organizāciju, kurai nepieciešama jauna elpa iekšējo procesu organizēšanā. Ēvija cer, ka izdosies atkal atbraukt uz Latviju rudenī, lai padarītu savu mīļāko lauku darbiņu – salasītu ābolus.
Ilva BIRZKOPE
Foto no Ēvijas KRAUKLES albuma
