Liepupes mazpulka vadītāja Baiba Mantiņa (no labās) rāda trešklasniekam Gustavam Rozem un viņa māmiņai Evitai, kā visvieglāk paņemt rokās trusi, lai tas nesaskrāpē
Dažas dienas pirms jaunā mācību gada sākuma kopā ar Liepupes pamatskolas mazpulka vadītāju Baibu Mantiņu atkal devāmies ciemos pie viņas audzēkņiem lūkot, kā vasaras brīvlaikā veicies ar iecerēto projektu īstenošanu, kas izaudzis, kas varbūt nav izdevies tik veiksmīgi, vai darītais aprakstīts, nobildēts un izvērtēts. Grūti pat pateikt, cik gadu augusta nogalēs jau rīkojam šādas ekspedīcijas. Daudz, jo tie, kuri pirmajās reizēs bija mazi bērņuki, izauguši, pabeiguši skolas, toties vietā nāk jaunā maiņa.
Gadus gluži labi varētu skaitīt pēc ciemošanās Liepupes pagasta Kušķu mājās, kur mūs sagaida devītklasnieks Haralds Krastiņš ar savu māmiņu Inesi. Savulaik turp braucām pie vecākā brāļa Arņa. Haralds vēl bija pavisam mazs, taču jau tad sprieda, ka kādudien arī viņam būs savi truši. Tagad ir, mazpulkā zēns sāka darboties, būdams pirmklasnieks. Turklāt Arņa iesāktā darbošanās ar garaušiem gadu gaitā pat kļuvusi par ģimenes biznesu. Dienu pirms mūsu vizītes Inese bija atgriezusies no šķirnes trušu izstādes Slovākijā. Šobrīd saimniecībā abiem kopā ar Haraldu ir 11 dažādu šķirņu lutekļi. Haralda aprūpē divi pieaugušie Beļģu milži jeb flandri ar diviem mazuļiem un kaliforniešu pāris ar pieciem bērniem. Baiba precizē, ka nevienam no viņas audzēkņiem iespaidīgie flandri vēl nav bijuši. Skolotāja Haraldam atgādina par gatavošanos Vidzemes mazpulku forumam, kas paredzēts 20. oktobrī Līvānos. Turklāt devītklasnieks, kurš jau gadiem sekmīgi īsteno savus projektus, varētu pretendēt arī uz Mazpulka apbalvojumu Augsim Latvijai. – Haralds tiešām to ir pelnījis, – teic skolotāja.
Devītklasnieks Haralds Krastiņš ar savu Beļģu milzi – trīs mēnešus veco mazulīti
Kroga Pernigele sētā tiekamies ar jauno saimnieku, trešklasnieku Gustavu Rozi un viņa māmiņu Evitu. Gustavs darbojas mazpulka Trušmīļu skolā un šovasar īsteno pirmo projektu – kopš jūnija gādā par kaliforniešiem Pēterīti un Pienenīti. Zēns, kuram tomēr vistuvākās dažādas tehniskas lietas un praktiska darbošanās, arī par saviem trušiem gatavs stāstīt ar lielu aizrautību – Pienenītei garšojot pieneņu lapas, tāpēc tāds vārds, bet abi kā traki pēc kukurūzas. Garauši varbūt būšot redzami arī novembra TV raidījumā Zemes stāsti, kas tapis par Pernigeles atdzimšanu un tās saimniekiem. Gustavs īsteno arī otru projektu – audzē ēdamo soju. Un viņam izdevās, daudziem tā šopavasar apsala.
Māsiņas Evija (no labās) un Dace Škapares priecājas par Evijas izaudzētajām saulespuķēm
Pārupes ielas 1. mājā ciemojāmies arī pagājušovasar. Toreiz vecākā māsiņa Evija Škapare bija ķērusies pie sava pirmā projekta – tomātu audzēšanas, šogad izmēģinājusi, kādas izaug dažādu šķirņu saulespuķes. Mazpulka vadītāja meitenei iesaka kādu no brašajām puķu galvām apsiet ar drāniņu, lai sēklas nogatavojas un tiek pašiem, nevis kārumniekiem putniem. Pirms gada mazākā māsa Dace vēl bija tikai Evijas darba komentētāja, bet nu otrklasniece var rādīt pati savu veikumu – ķirbjus. Māmiņa Baiba gan atklāj – meita drusku sabēdājusies, ka neviena no lielajām ogām nav oranža, visas dzeltenas. Turklāt tām vēl jābriest, taču, cerams, salnas vēl nedraud. Evija šovasar piedalījusies arī savā pirmajā mazpulku nometnē Sējas pagastā. – Atgriezās priecīga, esot bijis interesanti un jautri, – priecājas arī mamma.
Trešklasniece Keitija Zaļmeža sojas pupiņu audzēšanu aprakstījusi arī mazpulcēna dienasgrāmatā
Arī nākamajā pieturvietā Zaļmežu mājās gabaliņu aiz pagastmājas uz jūras pusi esam otro reizi. Ceturtklasnieks Ītans Zaļmežs un māsiņa, trešklasniece Keitija cītīgi īsteno savus otros projektus. Ītans, kurš audzē triju šķirņu sīpolus, gan todien ciemojas pie draugiem, taču savu veikumu uzticējis mums parādīt Keitijai un māmiņai Elīnai. Tāpat četrgadniece Melānija ir lietas kursā par visu, kas mājās un dārzā notiek. Par Ītana sīpolu ražu var tikai priecāties, atliek vien nosvērt un parēķināt, cik iestādīts un cik daudz izaudzis. – Dēlam sīpoli garšo, tāpēc arī audzēja, – piebilst Elīna. Keitija šoreiz audzējusi kaut ko neparastāku – sojas pupiņas. Pati gan teic, ka svaigas pagaidām nešķietot īpaši garšīgas, vārīt vēl neesot mēģināts. Māmiņa piebilst, ka arī viņu meitas eksperiments ļoti ieinteresējis. Domāts ievākt sēklas, lai nākamvasar soju audzētu jau lielākā dobē. Kamēr pētām pupiņas, Melānija atnesusi būri ar savu mīluli – pundurkāmi, kas ir mazas serkociņkastītes lielumā, taču bezgala veikls. B. Mantiņa ieminas, ka varbūt arī Melānija var iesaistīties mazpulku Asniņu projektā, tas domāts bērndārzniekiem. Un var sacīt, ka tā ir mazpulku iezīme – kopā ar bērniem darbojas visa ģimene, jo bez vecāku atbalsta neiztikt, aizraujas ar mazākie brāļi un māsas. Ītanam un Keitijai noteikti vajadzēs posties arī uz Līvāniem, tas nozīmē, ka jāpabeidz ne tikai praktiskie darbi, bet vēl jāsagatavo pārskatu mapes – mazpulcēna dienasgrāmata, jāizdara secinājumi par savu veikumu.
Vienu no maršrutā iekļautajām pieturām – ciemošanos pie māsām, sestklasniecēm Kristiānas un Adriānas Beļinskām, kas audzē melones un arbūzus, šoreiz tomēr izlaižam, bumbuļus apskatām vien atsūtītajās bildēs. Tāpat kopā neapraugām trešklasnieces Elza Kačevskas saulespuķes – garākā ir drusku pāri 3 metriem (tātad divtik gara nekā pati audzētāja).
3. klases skolniece Zane Ivansone reizēm ar Hanu Pūku sirsnīgi aprunājas, lai trušu meitenei nav garlaicīgi
Brīvzemnieku mājās mūs sagaida ne tikai pati mazpulka dalībniece – trešklasniece Zane Ivansone, kura īsteno pirmo projektu, bet arī viņas māmiņa Linda un mazā māsa Kate. Zane ar prieku rāda savu mīluli – trušu meiteni Hanu Pūku, kas dzīvo divstāvu būrī. Vārds Hana izraudzīts, jo tā ir Japānas šķirne, bet Pūka raksturo kažociņu. Mazpulka vadītāja arī trešklasniecei atgādina par gaidāmo Vidzemes forumu un iesaka vairāk patrenēties, kā trusi pareizi paņemt rokās, jo uz Līvāniem nāksies ceļot arī Hanai Pūkai. Meitene par savu trusi teic, ka tas ir ļoti mīļš, taču rokās paņemt grūti, jo Pūka uzreiz skrāpē. – Protams, jo tā nav lelle un arī ne mīļdzīvnieciņš, bet gan lauksaimniecības dzīvnieks, – skaidro mazpulka vadītāja un piebilst, ka rūpes par dzīvniekiem, arī stādījumiem skolēniem iemāca atbildība un apziņu, ka tā nav datorspēlīte un virtuālā realitāte, kur visu var atrisināt ar vienu peles klikšķi. Tās ir dzīvas radības, kas jākopj, jābaro, jāpadzirda. Tāpat dobēs un vagās nepietiek tikai pavasarī iebārstīt sēkliņas, vēlāk stādiņi jāaprušina, jālaista, jāravē un vien tad var gaidīt ražu – patīkamo algu par savām pūlēm.
Pie Brīvzemnieku mājām aug milzu ozols. Būtu vērts nomērīt, vai tas atbilst dižkoka statusam. Savulaik tajā iespēris zibens, bet koks sarētojis un turpina stingri turēties ar saknēm savā zemē.
Lailas PAEGLES teksts un foto
