Limbažnieku Homko ģimene (Evija (no labās), Dainis ar dēliem Jāni un Danielu) pēc nupat aizvadītā Elektrum 33. Latvijas riteņbraucēju Vienības braucienā Siguldā
Svētdien kalendāros ir Tēva diena, kad laiks īpaši aktualizēt tēta lomu un nozīmi ģimenē un savu bērnu dzīvē. Šie starptautiskie svētki mūsu valstī tiek atzīmēti kopš 2008. gada, bet ar 2009. gada rudeni tie ierakstīti arī Latvijas svinamo dienu kalendārā. Šī diena īpaša ir arī limbažnieku Homko ģimenei – Dainim un Evijai ar dēliem Jāni un Danielu.
– Nerīkojam lielas svinības, bet noteikti pasākam kaut ko kopā. Tas ir galvenais, – uzsver sarunbiedri. Iepriekšējā gadā viņi piedalījās Limbažos par godu Tēva dienai rīkotajā velofotoorientēšanās pasākumā. Nedēļas nogalē gaidāmajos svētkos pēc iepriekšējās dienas sacensībām ģimene iecerējusi vairāk laika veltīt kopīgai atpūtai un nesteidzīgai pasēdēšanai kādā kafejnīcā. Saruna par tēta lomu un attiecībām ar bērniem vedas sirsnīgi. Vecāku sacītajā uzmanīgi klausās un reizēm teikto papildina arī abi viņu dēli.
Ģimene nav mājāssēdētāji, bet vienmēr iesaistās kādās aktivitātēs, īpaši – dažādos velopasākumos. Dainis un Evija ar šo sporta veidu aizrāvušies jau senāk. Kad ģimenē ienāca abi puikas, loģiski, ka vecāku hobijā iesaistīti arī viņi. Kamēr dēli vēl ļaujas, Homko ģimene kopā pavadīt cenšas pēc iespējas vairāk laika, lai pēc tam būtu ko atcerēties.
Nedēļas nogalē Latvijā gaidāma Tēva diena, ko svinam pēdējos padsmit gadus. Katrā ģimenē ir savas ieražas, iespējams, daudzās tai pagaidām nepievērš uzmanību. Aktīvo limbažnieku HOMKO ģimene (Dainis un Evija ar dēliem Jāni un Danielu) to atzīmē tāpat kā Mātes dienu – bērni sveic vecākus un pavada laiku kopējās aktivitātēs.
Raksturīga būšana kustībā
Dainis un Evija, pateicoties draugiem, iepazinās, mācoties Alojas Ausekļa vidusskolā. Nākamgad abi svinēs iepazīšanās divdesmitgadi un laulības 15. gadadienu. Kad ģimenē sagaidīts vecākais dēls Jānis, drīz vien pārcēlušies uz Pociemu, kur aizvadīti apmēram deviņi gadi. Runājot par sarunbiedru dzimto vietu, pastarītis Daniels precizē, ka viņš atšķirībā no pārējiem trim ģimenē nav alojietis, bet pociemietis. Abiem vecākiem darbs Limbažos, tepat arī dēliem skola, tādēļ, kad sākās pandēmija un attālinātās mācības, ērtības labad izlēmuši pārcelties uz Limbažiem, kur jau kādu laiku lolojuši ieceri iegādāties savu māju. Šāda iespēja arī radās. Zēni mācās Limbažu vidusskolā – Jānis jau piektklasnieks, bet Daniels iet 4. klasē.
Ģimenes lielākā kopīgā aizraušanās un laika pavadīšanas veids ir velobraukšana – gan sacensībās, gan ikdienā. – Tiklīdz bērni iemācījās staigāt, uzreiz arī brauca ar riteni. Pirmie starti dēliem bija jau tad, kad viņiem vēl nebija pat divi gadi. Joza ar «DipDap» koka līdzsvara skrejriteņiem, – atminas sarunbiedri. Te nostrādāja ģimenes komandas darbs. Dainis atzīst, ka pats diez vai būtu tik agri sācis ņemt bērnus līdzi uz sacensībām, jo mazajiem un pieaugušajiem krietni atšķiras starta laiki. – Evija to uzņēmās, izsekoja visam līdzi. Vispirms ar vecāko dēlu, tad arī jaunāko. Viņiem iepatikās, un tā tas sākās. Vēl joprojām labprāt braukā. Lēnām gan parādās citas intereses un nodarbes, – stāsta Dainis. Abi puikas apmeklē Limbažu novada sporta skolu – Jānis trenējas basketbolā (papildus tam mūzikas skolā apgūst arī akordeona spēli), bet Daniels – futbolā. Kad zēniem sporta skolas aktivitātes, dalība velopasākumos kopā ar ģimeni izpaliek. Piemēram, sestdien trijotne dodas uz velosacensībām Apē, bet Danielam tikmēr futbola sacīkstes. – Tas ir pareizi, jābūt kopā ar komandu. Velobraukšana mums ir tīri hobijs, – uzsver Dainis. Tiesa, viņš ar dēliem ir sporta klubā DAKO Ziemeļvidzeme, ko pārstāv sacensībās.
Evija lielākoties atbalsta savus vīriešus trasē, bet bieži arī pati startē kopā ar ģimeni. Nupat Homko ģimene kopīgi brauca Elektrum 33. Latvijas Vienības braucienā Siguldā. Ģimenes galva pat nobrauca kalnu divriteņu distanci un pēc tam kopā ar pārējiem startēja arī tautas braucienā. – Lieliski! Izbaudījām visu pēc pilnas programmas, – atceras D. Homko.
Velosezona ģimenei sākas aprīlī un noslēdzas oktobrī. Papildus citiem riteņbraukšanas pasākumiem Homko piedalās Vivus.lv MTB un Latvijas valsts mežu kalnu divriteņu maratona posmos. Sestdien limbažnieki dosies uz Vivus.lv MTB maratona noslēdzošo, 7., posmu Apē. Nākamsestdien viņi startēs Toyota Rīgas velomaratonā ģimeņu braucienā un vēl pēc nedēļas dosies uz Ogri, kur noslēgsies Latvijas valsts mežu kalnu divriteņu maratona sezona. Ja vien atliek laiks un nav tālu jādodas, aktīvie sarunbiedri piedalās arī taku skriešanas seriālā Stirnu buks. – Velosezonas laikā pilnīgi brīvu nedēļas nogaļu, kad esam uz vietas mājās, ir ļoti maz. Vienmēr kaut kur braucam. Kad tā brīvā diena pienāk, pat jāpiedomā, vai kaut kas nav aizmirsts, – smejas sarunbiedre. Ir arī reizes, kad gribas drusku palaiskoties, un tas arī tiek darīts. Protams, kad paveikti mājas darbi. Būt aktīvi visi turpina arī ziemas periodā. Slēpošana, slidošana, treniņi un citas aktivitātes telpās – darāmā pietiek. – Mēs labprāt iesaistāmies arī dažādās avantūrās. Piemēram, viengad Daniela klasei bija jāvāc ozolzīles. Tā aizrāvāmies, ka salasījām 120 kilogramus. Dēla klase balvā ieguva braucienu uz Rīgas zooloģisko dārzu. Nupat izgājuši Limbažos rīkotās pilsētas astoņsimtgades fotomedības, atbalsta arī citas vietējās aktivitātes. – Ir jānovērtē, ka uz vietas mums rīko pasākumus, – norāda Evija.
Laiks un mīlestība – vērtīgākais, ko bērniem dot
Evija un Dainis piekrīt – kopā pavadītais laiks un mīlestība ir vērtīgākais, ko vecāki saviem bērniem var sniegt. Materiālās lietas novalkājas, saplīst, bet kopā pavadītie brīži, kas vēl iemūžināti fotogrāfijās un video, pēc gadiem tos pārskatot, ļoti silda sirdi. Kamēr dēli vēl mazi, abi cenšas ar viņiem būt kopā iespējami vairāk. Katru gadu ģimene arī ieplāno kādu ceļojumu ārpus Latvijas. Šovasar bijuši Norvēģijā, iepriekš Zviedrijā. Tāpat visi kopā dodas nelielos izbraucienos pa Latviju. – Ar vīru divatā vēl pagūsim izbraukāties, bet tas laiks, kamēr dēli vēl grib būt kopā ar mums, ir jābauda, jo tas drīz beigsies. Jau tagad jūtam, ka viņi sāk spuroties, kaut ko vairs negrib kopā darīt, – stāsta E. Homko. Vecākiem ir arī savas nodarbes – Evija dejo Umurgas kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvā Agrumu, brīvajos brīžos nododas rokdarbiem.
– Maniem bērniem ir vislabākais tētis. Lielisks paraugs un piemērs, – uzsver E. Homko, novērtējot, ka vīram nav žēl savu laiku veltīt dēliem. Ja puikas aicina spēlēt bumbu, braukt ar riteni vai darīt kaut ko citu, tētis labprāt atsaucas. – Vēl es viņiem jaudāju tikt līdzi, – smejas ģimenes galva.
Dainis ļoti iesaistās arī bērnu mācību procesā. Domājams, paraugu, kādam jābūt labam tētim, viņš pārņēmis no savējā. – Ģimenē esmu vienīgais bērns. Tiku lutināts. Tētis, arī mamma man nekad neko netika lieguši, protams, skaidroja, ko drīkst un ko ne. D. Homko tētis Raimonds ilgus gadus nodarbojās ar motosportu, no viņa Dainis mantoja šo patiku, tas kļuva par viņa sirdslietu. Laika gaitā no motocikliem un mopēdiem pārgājis uz velosipēdiem. Sarunbiedrs atzīst, ka motocikls, treniņi un remontēšana prasītu daudz vairāk laika. To nāktos pavadīt garāžā, ne kopā ar savējiem. Savulaik ar tēti gan pa garāžu dzīvojušies, taču Daiņa mamma Aija, būdama pēc dabas ļoti pozitīva, par to nav pukojusies. Vienīgā reize, kad dēls atceras mammu dusmīgu, bijusi tad, kad pēc diskotēkas pa nakti bija palicis pie drauga, bet vecāki par to nebija informēti. – Tādu kārtīgu sutu no saviem vecākiem, par laimi, ne reizi neesmu dabūjis, – atklāj D. Homko. Kā ar paša puikām? – Sutas nav bijis, bet jābaras gan reizēm ir, piemēram, kad nenoliek vietā savas mantas. Tētim savureiz bērniem jāpasaka arī kāds stingrāks vārds. Vai dēli to arī respektē? Četrotne garšīgi pasmejas. – Dēli jau paši labi zina, ko dara pareizi vai nepareizi. Vecāki, raksturojot atvases, stāsta, ka Jānis ir nosvērtāks un prātīgāks un ļoti nopietni uztver vecākā brāļa lomu, pastarītis Daniels ir delverīgāks. Nesen zēns, spēlēdams ar bumbu, izsitis siltumnīcai stiklu un cietušas arī mammas puķes. – Ja bumba uzdāvināta, tad tā jāspēlē. Par zvaigzni nevar kļūt, ja netrenējas, – samiernieciski bilst D. Homko, atsaucoties uz jaunākās atvases sapni kļūt par profesionālu futbolistu. Savukārt Jānis gribētu būt motosportists. Kopā ar dēliem viņam ir bijuši savi džeku vakari, kuros mamma mazāk iesaistīta, piemēram, makšķerēšana. – Kad remontēju riteni, dēli arī pieslēdzas, bet viņiem pagaidām vairāk interesē citas lietas, kas pagrabā. Piemēram, krāsu baloniņus pa kluso izpūtuši. Pēc tam tikai skatos, ka mīkstās rotaļlietas pārzīmētas, bluķīši nokrāsoti, – tētis pasmej. Puikas labprāt asistē arī remontdarbos, viņu hobijs esot lauzt un plēst. Kopā visi trīs arī domā apsveikumus Evijai Mātes dienā.
Tēva dienā dēli vienmēr dāvina apsveikumu kartītes vai sagatavo tētim citu pārsteigumu, piemēram, uzraksta, kas viņiem tētī patīk, ko kopā labprāt darītu. Dainis bērnu rakstīto palaikam pārlasa. – Tas ļoti aizkustina, reizēm pat līdz asarām. Nevarēju iedomājies, ka dēli šo vai to ir ievērojuši un atceras. Man ļoti patīk saņemt šīs apsveikuma zīmītes. Tad redzu, ka kaut ko daru arī pareizi, ja bērni raksta par labo, – teic D. Homko.
Viņa sieva novērtē iniciatīvu, ka savi svētki nu arī tētiem: – Man patīk, ka arī tētiem ir sava diena. Ģimenes ir dažādas, un varbūt ir tētis, kurš kaut kāda iemesla dēļ viens audzina savas atvases, bet viņam nav savu svētku. Man vienmēr patikusi doma par līdzvērtību. Ja ir Mātes diena, kāpēc lai nebūtu arī Tēva diena! – prāto Evija. Savukārt Dainis atzīst, ka viņam katra diena ir kā Tēva diena, jo ar dēliem nekad nav garlaicīgi, kopā ar viņiem pavadītais laiks priecē. – Lai visiem tēviem klājas tikpat labi! – D. Homko novēl arī citiem.
Līga LIEPIŅA
HOMKO ģimenes albuma foto
