Vidzemes lībiešu pēcteču dzimtu pētniecei Rasmai Noriņai Vidzemes lībiešu izzināšana ir sirdsdarbs
23. septembrī Pāles novadpētniecības muzejā un kultūras namā norisinājās ceturtais Vidzemes lībiešu pēcteču saiets. Šī bija īpaša svētku reize, jo Vidzemes lībiskajai identitātei tika svinēti 20 gadi.
Vidzemes lībiešu pēcteču izpētei, to dzimtām un saknēm savus darba gadus ir veltījusi vēsturniece, pētniece un mūsu novadniece Rasma Noriņa. Saietā tikās Gīzu, Ādmīdiņu, Feldmaņu, Bisenieku, Puriņu, Zvejnieku, Kariņu, Girgensonu, Āboltiņu, Bērziņu, Jēkabsonu, Lēniņu, Lielnoru, Kalēju un Lielmežu dzimtas. Kā identifikācijas zīme katram tika izsniegta lentīte – katrai dzimtai savā krāsā. To apsēja ap roku, un tādējādi visi varēja uzzināt, no kuras dzimtas kurš ir nācis. Citiem tās pat bija vairākas. Šīs idejas autore bija Pāles novadpētniecības muzeja vadītāja Liene Noriņa-Šeikina.
Svētku viesiem bija iespēja ieskatīties vēstures lappusēs, kas liecina, kā viss reiz sācies. Pats aizsākums rasts mazajā Svētciema pagastā tālajā 1846. gadā, kad akadēmiķis Andrejs Johans Šēgrēns pierakstīja atrastos 22 lībiski runājošos iedzīvotājus. Tuvākā vēsturē pirmais notikums bija 2001. gada vasarā, kad akadēmiķis Saulvedis Cimermanis rīkoja ekspedīciju pa veco lībiešu māju vietām. Pēc tam R. Noriņa sāka savu ilgo Vidzemes lībiešu pēcteču izpētes darbu.
– Bija tāda laba lieta kā Latvijas telefonu grāmata, bieza un smuka, smalkiem burtiem. Tas bija pats sākums. Zvanīju visiem zināmajiem uzvārdiem pēc kārtas, sarunas bija patīkamas, ļoti daudzas – veiksmīgas. Šoks bija tad, kad pienāca telefona rēķins. Lielu paldies saku Uldim Kariņam un viņa ģimenei, kuri palīdzēja finansiāli, – atklāja R. Noriņa.
Saieta dalībniekiem prezentācijas videofilmā bija iespēja ieskatīties 20 gadu senos notikumos. Toreiz – 2003. gada 23. augustā – Pāles novadpētniecības muzejā notika izstāde Mēs – Vidzemes lībiešu pēcteči, kuras atklāšanā piedalījās piecas zinātniski pierādītās un izpētītās Vidzemes lībiešu dzimtas. – Ir pagājuši 20 gadi, kopš toreiz sanāca cilvēki, kuri sāka apzināt savas saknes. Skatoties viņu sejās, jūtot lepnumu par saviem senčiem, es sapratu, ka šo darbu turpināšu, pētīšu lībiešu dzimtas plašāk. Redzot tagad jūs tik daudzus kopā, saprotu, ka pa šiem gadiem Vidzemes lībiskā identitāte ir spēcinājusies. Unikālā kopības sajuta vieno! Lai šī sajuta un apziņa, ka jūs esat Vidzemes lībiešu pēcteči, turpinās arī ikdienā! – svinīgi visus uzrunāja R. Noriņa.
Kuplā skaitā sanākušie Vidzemes lībiešu pēcteči
Pateicoties novadnieces, vēsturnieces un pētnieces Rasmas Noriņas nenogurstošajai darbībai, sestdien Pāles novadpētniecības muzejā un kultūras namā notika jau ceturtais Vidzemes lībiešu pēcteču salidojums. Daudzie tā dalībnieki varēja ieskatīties atmiņu lappusēs par to, kā viss reiz sācies un turpinājies līdz pat šodienai.
2007. gada vasarā lībiešu pēctečus attēlos iemūžināja japāņu fotogrāfs Juki Nakamura. 2009. gada 28. februārī notika pirmais saiets, kurā pirmoreiz tika aplūkoti dzimtaskoki. 2011. gada novembrī norisinājās Lielmežu dzimtaskoka atvēršana. 2012. un 2013. gadā pa novadu ceļoja izstāde par Vidzemes lībiešiem un viņu pēctečiem. Tā tika izrādīta arī Rīgā un Ventspilī. Otrais saiets aizvadīts 2014. gada 18. oktobrī. Reizē ar to atklāja arī Anitas Emses dzejoļu grāmatu Saknes. (Pagājušosestdien dzejniece, lībiskā dialekta Svētciema izloksnes uzturētāja, lībiešu kultūrvēstures un valodas mantojuma glabātāja, Girgensonu un Lielnoru dzimtas pēctece, dalījās ar nule sacerētu dzejoli par lībiešiem.) Savukārt 2018. gada 18. augustā trešais saiets norisinājās reizē ar grāmatas par Bisenieku dzimtu atklāšanu.
Katras dzimtas identifikācijas zīme – krāsainās lentītes
Sestdien, ceturtajā pēcteču saietā, ar muzikālu sveicienu priecēja folkloras kopa Malībieš, kuri dziedāja lībiešu valodā. Tika teiktas uzrunas un apsveikumi. Sveicienus atsūtīja arī tie, kuri paši nevarēja ierasties. – “Ja cilvēkam nav vietas izjūtu un sakņu, tad viņš ir kā pūka visumā”, teicis Indulis Emsis. Šie vārdi man ausīs skanēja ļoti ilgi. Bet es noteikti varu teikt, ka jūs nebūsiet pūka visumā, jo jums ir stipras saknes, – pārdomās dalījās R. Noriņa. Savukārt Latvijas Universitātes (LU) Latviešu folkloras krātuves pētniece, Lēniņu un Feldmaņu dzimtas pārstāve Elga Melne uzsvēra: – Tas ir skaisti, ka piepildījies tas, kas vēlēts pirms 20 gadiem. Ļoti patīk mīts, ka lībieši ir spītīgi, lepni, daudz nerunā, bet dara. Mani tas iedvesmo, mudina arī kaut nedaudz līdzināties saviem senčiem. Bet UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre, Girgensonu un Lielnoru dzimtas pārstāve Baiba Moļņika apliecināja: – Sajūta šeit būt ir vienreizēja. Latvija ir vienīgā no Eiropas valsītim, kur lībiešu valoda ir pirmiedzīvotāju valoda, un lībiešu mantojuma gads ir pieradījis, cik ieinteresēti ir cilvēki. Tas ir mūsu pienākums un atbildība, ka šī lībiešu saikne, šis mantojums pāriet mūsu bērnos. Tā ir mūsu asinsrite, mūsu identitāte, valoda un kultūra.
Apsveikums tika saņemts arī no LU Lībiešu institūta vadītāja Valta Ernštreita: – Šis saiets ir īpašs, jo notiek lībiešu mantojuma gadā, kura nolūks ir atgādināt par Latvijas lībiskajām saknēm, par Latvijas pirmkodā ierakstīto lībiešu daļu, kuras nesēji esat jūs visi. Taču tas ir bijis arī nozīmīgs Vidzemes lībiskās kultūrtelpas iekļaušanai nacionālajā nemateriālajā kultūras mantojuma sarakstā pagājušajā gadā un plašāk Vidzemes lībisko sakņu apzināšanā un modināšanā. Īpašs paldies Rasmai par ilgo un rūpīgo lībiešu dzimtu apzināšanas un modināšanas darbu. Turpiniet ar lepnumu nest savu lībisko kodu un kopt Vidzemes lībiskās saknes!
Vidzemes lībiskās kultūrtelpas vadītāja, Bisenieku dzimtas pārstāve Lolita Ozoliņa uzsvēra Vidzemes lībisko kultūrtelpu un vārdus identitāte, piederība, saknes, kopā būšana. Tie ir nozīmīgi tajos brīžos, kad tiek izjusts apdraudējums. Tāpat visus klātesošos un R. Noriņu apsveica Limbažu novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs un Kultūras pārvaldes vadītāja Evija Keisele. Savukārt Pāles novadpētniecības muzeja vadītāja, Zvejnieku dzimtas pārstāve Liene Noriņa-Šeikina un Pāles pagasta pakalpojumu sniegšanas centra vadītāja Gita Kārnupe īpaši pateicās Rasmai. Vidzemes lībiešu izzināšana ir viņas sirdsdarbs, un bez viņas nebūtu Pāles novadpētniecības muzeja. Vienojoties kopīgā dziesmā Mazs bij’ tēva novadiņis, tika noslēgta saieta oficiālā daļa. Pēc tam viesi turpināja sarunas neformālā gaisotnē, apmeklēja muzeju, kur varēja pētīt savus dzimtaskokus, un piedalījās vakara noslēgumā koncertā un ballē kopā ar brāļiem Jāni un Ati Auzāniem.
Lauras IRMEJAS teksts un foto
