Skultes pagasta ābeļdārza saimniece Evelīna Bella rāda, ka vismaz kādu ābolu no salnās cietušajiem augļu kokiem paši dabūs pagaršot
Pavasara salnas, aukstais vasaras sākums un sausums atstājis nelāgas sekas arī daudzviet ābeļdārzos, samazinot ābolu ražu pat līdz vairākiem desmitiem procentu. Arī Skultes pagasta Kalnaklāvu ābeļdārzā augļi šosezon ir vien retajam kokam. – Nebūs daudz ko lasīt, – vērtē tā saimniece Evelīna Bella.
Bellu ģimenes (Evelīna un Andis ar meitiņu Viktoriju) hektāru lielajam ābeļdārzam ir padsmit gadu, tajā aug 14 šķirņu ābeles, tostarp Auksis, Krapes cukuriņš, Tīna, Ilga, arī Bogatir, Kovaļenkovskoje un citas. Pašai sarunbiedrei pie sirds iet Tīna – tās augļi ir īpaši saldi. Iepriekšējā gadā dārzā raža bijusi tik laba, ka no āboliem izspiests daudz sulas, kas pieejama joprojām. Tā kā ģimenes īpašumā dārzs ir tikai trešo gadu, nav zināms, uz ko ābeles patiešām spējīgas. – Vēl nav bijis tā, ka viss dārzs pilns ar āboliem, – teic E. Bella, cerot, ka to izdosies sagaidīt nākamajā sezonā. Viņa lēš, ka labā sezonā no šī dārza aptuveni desmit tonnas augļu no hektāra varētu dabūt. Pirmajā gadā te ražoja atsevišķas šķirnes, bet pagājušajā gadā, kad pavasarī daļa koku krietni safrizēti, arī tiem augļu nav bijis. Šogad ābeles krāšņi ziedēja, taču pašā to plaukumā uznāca salna un gandrīz visu apsaldēja. Rezultātā aizmeties tikai retais ābols. Iepriekš augļu kokiem uzklupuši arī dažādi kaitēkļi, kuru ierobežošanai saimniece dārzā šogad izlaidusi trihogrammas jeb spožlapsenītes. Grūti gan izvērtēt, vai tās pildījušas savu uzdevumu, jo ābolu nav. Tiesa, sarunbiedre atzīst, ka šis nav gads, pēc kura vadīties. Jāizmēģina šos kaitēkļu apkarotājus ābeļdārzā palaist arī nākamgad un tad varēs labāk izvērtēt trihogrammu veikumu.
Skultes pagastā par hektāru lielu ābeļdārzu rūpējas Bellu ģimene – Evelīna un Andis ar meitiņu Viktoriju. Augļu koku šķirnes dārzā dažādas (kopumā 14) un āboli visām garšīgi. Ja pagājušajā gadā varējuši izspiest daudz ābolu sulas, šogad salnu dēļ, kas diezgan apkoda ābeļu ziedus, ābolu raža pavisam maza. Bet vismaz pagaršošanai kādu augli no pašu dārza saimnieki dabūs!
E. Bella īpašumu, kurā atrodas arī ābeļdārzs, iegādājās pirms trim gadiem. Līdz tam dažus gadus mituši dzīvoklī Limbažos, taču Evelīna, uzaugusi laukos, zināja, ka vēlas dzīvot ārpus pilsētas. Lūkojuši tikai pēc zemesgabala, māja bija otršķirīga, jo to vajadzības gadījumā bija gatavi celt paši. Abi ar vīru bija jau apskatījuši pāris īpašumu, līdz nonākuši Kalnaklāvos. – Bija sajūta, ka vēlamies te dzīvot, ka šī ir īstā vieta, – teic E. Bella. No iepriekšējās īpašnieces te palikusi arī vasaras mājiņa, kas pārveidota, nosiltināta un nu kļuvusi par ģimenes pastāvīgu mājokli. Ar kādreizējo saimnieci Balvu, enerģisku kundzi gados, sarunbiedres vīrs joprojām sazinās. Viņa ir priecīga, ka jaunie īpašnieki turpina darboties izlolotajā ābeļdārzā. Balva Evelīnai atstājusi arī dažādus pierakstus par to un plānus.
Līdz ar ābeļdārzu apsaimniekojami arī vairāki hektāri zālāju. – Tētis atbrauc ar tehniku, nopļauj, sarullē. Esam liela ģimene. Cik varam, cenšamies cits citam palīdzēt. Kopā lasām ābolus, darām arī visu ko citu, – atklāj E. Bella. Ja citviet sausuma dēļ sienam pļaujamas praktiski nebijis, Bellu pļavās valdījusi salīdzinoši laba situācija. Šogad pagūts zālājus zaļbarībai nopļaut divas reizes. Tā kā Evelīnas vecāki audzē liellopus, gan sausā, gan zaļbarība lieti noder. To, kas paliek pāri, var notirgot citiem. Pati sarunbiedre ar vīru lopus turēt gan nav gatavi. – Esmu ar dzīvniekiem izaugusi un zinu, ko tas nozīmē. Jā, arī šis īpašums mani mazliet piesien pie mājas, taču tas ir tas, ko vēlos darīt. Ziemā jau nevaru sagaidīt, kad varēšu sākt kaut ko darīt dārzā, – viņa atzīst. Rosīšanās par dārzu abiem ir kā atslodze pēc atbildīga darba. Abi strādā algotu darbu (gan Evelīna, gan Andis ir ceļu būvinženieri), tādēļ rosīšanās saimniecībā notiek brīvajā laikā. Kamēr meitiņa pavisam maza (nupat apritēja gadiņš), dārza darbiem brīvo brīžu maz. Taču miers un klusums, kas te valda, un skaistā apkārtne, ko bagātina lielie koki, ir nenovērtējama.
Ābeļdārzs apjozts ar sētu, taču tāpat kāds augļu tīkotājs to, atrodot kādu spraugu, pamanās apmeklēt un panašķēties. Viens zvērs (īsti vēl nav saprasts, kāds tieši), visu laiku neatlaidīgi rokas zem sētas. Cik saimnieki tuneli aizber ciet, tik zvērēns to atkal atrok. Netālu ir neliels dīķītis, kurā saimnieko amūri un kāda karūsiņa. No tā nedaudz tālāk, kur mitrāka vieta, iecerēts izrakt vēl vienu dīķi.
Blakus ābeļdārzam Evelīna sastādījusi citus augļu kokus un krūmus – ķiršus, plūmes, persikus, tāpat iepriekšējās saimnieces stādītajām divām krūmmelleņu rindām piestādījusi blakus vēl vienu. Vajadzētu arī kādu bumbieri un, domājams, ar laiku Evelīna izveidošot vēl kādu krūmmelleņu rindu. – Zinot sevi, droši vien šo lauku aizstādīšu pilnu, – smejas saimniece. Viņas augļu dārziņš gan būs tikai pašu izmantošanai. Stādīt klāt ābeles pagaidām nav domāts, pietiek ar esošajām. To audze, domājams, ražos vēl vismaz desmit gadu. Pagaidām raža tikusi izspiesta sulā vai izmantota nepārstrādā veidā pašu, radu un kaimiņu vajadzībām. Tomēr, iespējams, ar laiku Kalnaklāvi varētu sākt produkciju dažādot un arī tirgot. Idejas, ko darīt, ir dažādas, tostarp ir doma piesaistīt atbalstu ieguldījumiem mazajās lauku saimniecībās.
Līgas LIEPIŅAS teksts un foto
