Skolas jubilejas salidojumā zāle ir ļaužu pilna. 1. rindā no labās – viena no pasākuma rīkotājām Ziedīte Jirgensone, bijušie direktori Jānis Šmits un Ilona Lūdiņa
Sestdienas vakarā Puikules muižā pulcējās tie, kuru sirdīs un atmiņās skaistā celtne joprojām ir skola. Uz tās 85. jubilejas tikšanos ieradās gandrīz 200 cilvēku – bijušie pedagogi un darbinieki, absolventi. Gan vietējie un pašu novada ļaudis, gan tālumnieki. Ne tikai no dažādām Latvijas vietām, bet arī Lielbritānijas, Vācijas, Islandes, kurp nu dzīve katru aizvedusi. Taču satiekoties visi atkal jutās kā nebēdnīgi skolasbērni – smējās, apkampās, notrauca arī pa kādai aizkustinājuma asarai, ieraugot gadiem neredzētos skolotājus un klasesbiedrus. Katram tika arī jauka dāvaniņa – attēls ar grezno ēku, kuras būvēšanā savulaik esot izmantoti deviņi miljoni ķieģeļu, un gards cepums ar uzrakstu Puikules muiža.
Saviļņojošs bija brīdis, kad muižā atkal skanēja zvans un zālē visi piecēlās kājās, lai sagaidītu ienākot skolotājus un divus no kādreizējiem direktoriem – Ilonu Lūdiņu un Jāni Šmitu. Visus savējos uzrunāja salidojuma galvenā organizatore – Puikules tautas nama vadītāja, pati šīs skolas absolvente Ziedīte Jirgensone. – Katram mums ir atšķirīgs atmiņu stāsts, bet visus vieno tas, ka esam šeit mācījušies vai strādājuši. Un šovakar aizmirstas gadi un amati, bet mēs jūtamies lepni, ka esam piederīgi šai vietai. Svētkus vadīja Brīvzemnieku pagasta klientu apkalpošanas speciāliste Inga Neimane, kura gan nav beigusi Puikules skolu, taču atzina, ka šādas tikšanās visiem liek atcerēties savējos, un viņai uzreiz prātā Valmieras Viestura vidusskola.
Jubilejas reizē tika atgādināta arī Puikules skolas vēsture. Tā tiešām ir sena un bagāta. Jau 1786. gadā pēc Alojas draudzes skolu vizitācijas protokolos ierakstīts, ka Puiķules muižai ir sava skola īpašā mājiņā. Vēlāk vietējo bērnu skološana notikusi dažādās vietās. 1882. gadā iesvētīts tieši skolai vajadzībai celts nams, kam dots zīmīgs nosaukums Gaisma. Savukārt 1938. gada maijā pagasta valde parakstīja Puikules muižas pārņemšanas aktu. Ēka pirms tam 20 gadu bija stāvējusi tukša, tomēr pēc neliela remonta toreizējais skolas pārzinis Augusts Luste jau 1. septembrī ieveda pilī Gaismas skolas bērnus. Gadu desmitos mainījies skolas nosaukums – sešgadīgā, tad Limbažu, arī Alojas un Valmieras rajona septiņgadīgā, vēlāk astoņgadīgā un deviņgadīgā, bet kopš 1991. gada – Puikules pamatskola. Taču neba vārds ir svarīgs, bet gan atmosfēra un dzīve, kāda skolā valda, un tas, cik ilgi savējie tai jūtas piederīgi. 2014. gada 31. augustā skolu slēdza, bet tās gars nav zudis. To ikviens izjuta arī sestdien salidojumā.
Sestdien Puikules muižā notika kādreizējās pamatskolas absolventu un pedagogu salidojums. Tā svinīgajā daļā ar savu uzstāšanos priecēja Puikules tautas nama vidējās paaudzes deju kolektīvs Ozoli, ko vada Sandra Nāzere, un saksofonists, arī dziedātājs Aivars Tomiņš. Pasākuma vadītāja Inga Neimane atgādināja dažādus faktus no skolas vēstures – gan to, cik dažādi sarīkojumi kādreiz notikuši, gan kādi pulciņi darbojušies. Savulaik Puikules skolā bija savs koris, pūtēju orķestris, ansambļi, deju kolektīvi… Rīkotas Ražas balles, pasākums Lielais Arnolds, Olu perēšana, konkursi Skolas zeltene un zellis, Dziesma tev un man, svinēti Meteņi, Mātes, Skolotāju un arī melu diena… Dzirdot šos nosaukumus, zālē ik pa brīžam uzvirmoja smiekli un čalas, atceroties piedzīvoto. Tāpat Puikules skolai raksturīga iezīme allaž bijusi skolotāju radošums, arī pedagogu dinastijas un ģimenes.
Bijušie audzēkņi teic paldies skolotājai Birutai Hmeļņickai
Puikules tautas nama vadītāja, viena no salidojuma organizētājām Ziedīte Jirgensone, sveicot sanākušos, bija gandarīta, ka muiža tomēr turpina dzīvot, ēkā darbojas kopienas centrs, kur ikviens var atnākt un ir gaidīts. Viņa novēlēja, lai svētkos gūtās pozitīvās emocijas un gandarījums dod spēku un enerģiju ilgam laikam. Īpašs viņas sveiciens tika abiem bijušajiem skolas direktoriem, kuri bija pasākumā, – Ilonai Lūdiņai un Jānim Šmitam. I. Lūdiņas sacīto, ka ir laimīga, jo 35 no saviem 50 darba gadiem nostrādājusi Puikulē, pavadīja skaļi jo skaļi aplausi. – Tas bija brīnišķīgs laiks starp brīnišķīgiem cilvēkiem – izdomas bagātiem kolēģiem, bērniem un viņu vecākiem. Mēs kopā paveicām daudz, tagad, skatoties fotogrāfijas, tas viss atkal nāk atmiņā. I. Lūdiņa atgādināja tikai vienu nozīmīgu notikumu, kad skola Nacionālajā operā saņēma Ata Kronvalda fonda un Draudzīgā aicinājuma balvu Mazā pūce, ko piešķir lauku skolām par to audzēkņu sasniegumiem mācību olimpiādēs. Skaļi aplausi bija atbalsts I. Lūdiņas teiktajam: – Var aizslēgt iestādi, bet paliek vērtības, ko neviens nevar atņemt un kas paliek ar mums mūžīgi. Bijusī direktore atdeva Z. Jirgensonei īpašo melno kladi, kurā apkopota daļa no viņas sacītajām runām izlaidumos un 1. septembros, izskanējušie skolotāju ierosinājumi pedagoģiskās padomes sēdēs, arī Auseklī un citos laikrakstos publicētie raksti par skolu. I. Lūdiņa visus aicināja kopā nodziedāt Šo dziesmu dziedu, skola, es par tevi…, kas savulaik skanējusi izlaidumos. Viņa bija sagatavojusi lapas ar dziesmas vārdiem, bet daudzi uzreiz iebilda: – Mēs taču zinām. Neesam aizmirsuši.
2002. gada izlaiduma absolventi priecājas, ka atkal tikušies savā skolā
Skolai piederīgos mīļi sveica arī kopienas centra vadītāja Ināra Blūma: – Es gan šeit vēl esmu tikai mazu brīdi, taču ceru un ticu, ka jūs būsiet tas stiprais balsts, lai muiža turpinātu attīstīties. Saviem kādreizējiem skolotājiem sirsnīgus paldies vārdus veltīja dažādu gadu izlaidumu absolventi. Rīdzinieks Kārlis Treimanis – mediķis, bet tagad sertificēts seniors – atcerējās, kā viņš, arī brāļi un māsa Puikules skolā nonāca no Pociema gluži kā politiskie bēgļi, kaut toreiz tādi vārdi netika teikti. – Te jutām ļoti jauku garu, visai mūsu ģimenei šī skola ir atmiņā kā gaismas pils. 2002. gada absolventi bija ieradušies viskuplākā skaitā – teju visa klase. – Savu skolas laiku – pedagogus, muižas ēku, parku, dažādos notikumus – atceramies ar lielu siltumu. Un ir prieks šeit atkal atgriezties. Viņi vissirsnīgāko paldies sacīja pirmajai skolotājai Ingai Indriksonei. – Nezinām, vai vispār ir vēl kāda skolotāja, kura tā prata katru apčubināt un samīļot. Savukārt savai tīņu laika audzinātājai Tamārai Pavlovai absolventi pateicās par izturību. Turklāt skolotājai sestdien bija dzimšanas diena, tad nu visa zāle viņai veltīja Daudz baltu dieniņu. 1975. gada izlaiduma zēni uzsvēra, ka viņi skolas vēsturē ir īpaši – togad skolu beidza 28 jaunieši, lielākais absolventu skaits. To, kā laiki mainījušies, ļauj apjaust fakts, ka gadā, kad skolu slēdza, apmēram tāds bija kopējais izglītības iestādes audzēkņu skaits. – Paldies tiem, kuri uztur šīs vietas garu. Skola pastāv tik ilgi, kamēr ir audzēkņi, kuri to atceras.
Taču salidojums nebūt nenoslēdzās uz skumji apcerīgas nots. Vēl bija lustes, iespēja izstaigāt visas telpas no pagraba līdz bēniņiem, iepazīties ar izstādēm, kas muižā skatāmas, un runāties, runāties, runāties… Bet atvadoties sacīt: – Uz nākamo tikšanos mūsu skolā!
Lailas PAEGLES teksts un foto
P.S. Vairāk attēlu no salidojuma skatiet laikraksta mājaslapā, sadaļā Galerijas.
