Ir teiciens – kal ratus ziemā, kamanas vasarā! Straujiem soļiem tuvojas aktīvās velosezonas noslēgums, taču ir lietas, ko var plānot, pat veloceliņiem esot sniega segā. Ielās vēl gan manāms ne viens vien riteņbraucējs, kurš Limbažos par ērtu un drošu pārvietošanās līdzekli ikdienā atzinis velosipēdu. Un kālab ne, jo mazpilsētā ir ērta veloinfrastruktūra! Taču ir dažas nianses, kas to varētu uzlabot. Viena no tādām ir velostatīvu un velonovietņu pārveide un jaunu izveide atsevišķās pilsētas vietās.
Statīvi ir, taču ne visi ir funkcionāli
Lielākajai daļai pašvaldības vai uzņēmēju uzstādīto velostatīvu funkcionalitāte ir nosacīta. Protams, lielākā daļa savu uzdevumu pilda – ir vietas, kur velosipēdu pilsētā novietot, taču par ērtumu un drošību reizēm jāšaubās. Mūsdienās velosipēdu klāsts ir krietni paplašinājies un to veidi, izmēri, kā arī riepu platumi ir dažādi. Ne visos statīvos var novietot savu braucamo tā, lai tas negāztos un to varētu pareizi saslēgt. Bet velonovietnes pie izglītības iestādēm, pludmales un citām sabiedriskām vietām bieži vien ir teju pārslogotas.
Auseklis veica nelielu aptauju, lai izzinātu, vai limbažnieki sajutuši velonovietņu trūkumu un pamanījuši nepilnības. Jāteic, ka aptaujā piedalījās vien 42 respondenti.
Lielākajai daļai (60%) ģimenē ir vairāki velosipēdi, un viņi velostatīvus pilsētā vērtē apmierinoši. Tātad vairāk nekā pusei aptaujas dalībnieku pašreizējo velostatīvu pieejamība, drošības un ērtuma līmenis, kā arī estētiskais veidols šķiet apmierinošs. Tomēr pārējie vairāk nosliecās uz negatīvo viedokli. Tāpat atbildes sniedza ieskatu, ka visbiežāk cilvēki ar velosipēdiem dodas izbraucienos (32%), uz pulciņiem un nodarbībām (14,6%), uz veikalu (13,4%), dārzu un darbavietu.
Ņemot vērā faktu, ka pilsētvidē nav velonovietņu, kur velosipēdus vienuviet glabāt ilgāku laiku, radās jautājums par šāda objekta vajadzību. Šeit domas dalījās – 30% respondentu norādīja to par nepieciešamu, savukārt pretējās domās bija 32,5%. Tāpat 10% pauda uzskatu, ka velonovietne vajadzīga vasarā, savukārt 10% tā šķistu noderīga gada aukstajā periodā. 15% saviem divriteņiem glabāšanas vietu nodrošinājuši (lielākoties daudzdzīvokļu namu telpās – dzīvokļos, ratiņtelpās, kāpņutelpās vai pagrabos). 2,5 % šādu iespēju gan uzskata par nedrošu.
Un kā ar velosipēdistu atbildību?
37,5% aptaujas dalībnieku atzina, ka pārzina un ievēro satiksmes noteikumus. Tos pārzina un arī bērniem māca 27,5%, savukārt 32,5% respondentu norādīja, ka velosatiksmes drošības noteikumus zina aptuveni. Jautājumā par to, kā paši nodrošina divriteņus pilsētvidē, 60% respondentu norādīja, ka ģimenes locekļi savus pieslēdz, taču 32,5 % to dara tikai reizumis. Kādēļ viņi izdara šādas izvēles? Galvenās atbildes bija šādas: 52,5% rūpējas, lai braucamrīku nenozagtu, 7,5% ir rūgta pieredze, to nepieslēdzot, tomēr 32,5% jūtas droši, ka to nenozags, tamdēļ saslēdzējus neizmanto.
Par laimi, Limbaži nav starp pilsētām, kur divriteņu zādzības būtu visaktuālāko vidū, taču reizēm šādi incidenti notiek. Te nu jāpiebilst, ka primāri par savu mantu esam atbildīgi paši, un ģimenēs ar bērniem jāpārrunā velosipēda novietošanas un pieslēgšanas pozitīvie aspekti. Arī Valsts policija un Limbažu novada pašvaldības policija iesaka saslēgt (pieslēgt) divriteņus, kā arī reģistrēt tos VAS Ceļu satiksmes drošības direkcija. Ja velosipēds vai elektroskrejritenis būs reģistrēts, zādzības un braucamrīka atrašanas gadījumā policijai būs iespējams noteikt īpašnieku. Tāpat reģistrācijas uzlīme un pieslēgts velosipēds zaglim būs norādījums, ka pārdot reģistrētu braucamo būs krietni sarežģītāk, un tas, iespējams, atturēs no zādzības.
Veseli 80% respondentu bija pārliecināti, ka ērtākas infrastruktūras izveide mudinātu vairāk pārvietoties ar velosipēdu ikdienā.
Jāplāno ne vien celiņi, bet arī novietnes
Par velosipēdistu vajadzībām un interesēm lielākajā satiksmes pilsētā Rīgā iestājas vairākas bezpeļņas organizācijas, piemēram, apvienība Pilsēta cilvēkiem un Latvijas Riteņbraucēju apvienība. Savukārt ar biedrības Drošās ielas valdes locekli Māri Jonovu sarunājos arī par veloinfrastruktūru Limbažos.
Limbažnieks norāda, ka velovidei Latvijā vēl ir kur attīstīties. Bieži arī jaunajos projektos nav pilnvērtīgi izveidota velosipēdistam droša un ērta vide, jo nav paredzēts pietiekami plats veloceliņš, trūkst drošu un funkcionālu novietņu. Protams, lielpilsētas un mazpilsētas satiksme un vajadzība pēc veloceliņiem nav salīdzināma, taču velostatīvi nepieciešami noteikti.
Velosipēdistiem Limbaži ir samērā ērta vide. Ja kādu ielu izbraukt satiksmes dēļ ir grūtāk, turpat blakus šķērsiela ir vien pārdesmit metru attālumā, kas veicina raitu nokļūšanu līdz galamērķim. – Būtu labi, ja pilsēta proaktīvi domātu par velonovietošanu kaut tajās vietās, kur var droši atstāt savu braucamo un apmeklēt tuvākos punktus ar kājām, – norāda M. Jonovs. Viņš iesaka izpratni par velovides vajadzībām rast, pārvietojoties ar velosipēdu, ne tikai ar automašīnu. Veloinfrastruktūrai jābūt attīstības plānos un tā jāīsteno arī dzīvē. Sarunbiedrs norāda uz šovasar atjaunoto Jūras ielu, kas ir šaura un nākotnē, iespējams, saskarsies ar nelielām problēmām. – Rodas jautājums, kur likt velosipēdus. Limbažu vēsturiskajā centrā iekštelpas ir salīdzinoši mazas, tātad tur ienest savu velosipēdu varētu būt grūti. Ja nākotnē šeit vēlēsies attīstīt uzņēmējdarbību, nebūs vietas ne tikai klientu, bet arī darbinieku divriteņiem.
M. Jonovs iesaka, uzstādot velostatīvus, ievērot kvalitātes vadlīnijas. – Videonovērošana un jumtiņi ir ļoti vēlami vietās, kur velosipēdus atstāj uz ilgāku laiku, – visu dienu vai ilgāk. Tas ir pie skolām, stacijas teritorijā, pie darbavietām. Velonovietnēm bērnudārzos jumtiņi ir vajadzīgi, jo šeit mazos bērnus pārvieto arī ar citiem transportlīdzekļiem, un vecākiem būtu ērti atstāt tos teritorijā uz visu dienu. Savukārt pie veikaliem jumtiņi nav nepieciešami, tur tikai jābūt maksimāli ērtiem statīviem, turklāt tuvu ieejai, – skaidro speciālists.
Vīziju, ka velonovietņu izveides pilsētā vairotu velosipēdistu skaitu, M. Jonovs vērtē skeptiski, taču šim aspektam ir citi pozitīvi faktori. – Diez vai velonovietņu izveide palielinās velobraucēju skaitu, tomēr tās palielina vērtības. Lielākais efekts ir tas, ka velo kļūst redzami. Daudzi uzskata, ka pat Rīgā velobraucēju nav, jo viņus nemana. Jā, automašīnu stāvvietas un daudzumu uz ielām nevar nepamanīt, savukārt velobraucēji izbrauc savus veloceļus un braucamo ienes pagalmā vai iekštelpās. Izvietojot velostatīvus, cilvēkiem ir ērtāk tos atstāt pieslēgtus. Tas vizuāli ļoti maina pilsētu un ilgtermiņā iedrošina vēl kādu sākt pārvietoties ar riteni. Tādējādi tiek lauzti arī mīti par velosipēdu zagšanu, – norāda M. Jonovs un reizē vēlas aktualizēt pašu velobraucēju atbildību par drošību. Protams, jo mazāka kopiena, jo mazāk problēmu, taču… No Latvijā nozagtajiem velosipēdiem aptuveni 80% nebija saslēgti! Tas vien pierāda faktu, ka ir nepieciešamas drošas braucamrīku novietnes, kur cilvēkiem savi velosipēdi jāsaslēdz pareizi un ar kvalitatīviem saslēdzējiem. Te uzreiz rodas diskusija par iedzīvotāju rocību un zināšanām par kvalitatīviem slēdzējiem. – Ne katrs būs gatavs no sava ierobežotā budžeta pirkt saslēdzēju. Tāpat rodas bažas par Satiksmes ministrijas rosinājumu par obligātajām ķiverēm. Ne visi tādas nopirks, bet, ja tomēr iegādāsies, vai tās būs kvalitatīvas? Taču nevar noliegt, ka velosipēdistam ir jāiegulda līdzekļi savā drošībā. Ja cilvēki to dara, arī pašvaldībām infrastruktūrai vajadzētu veltīt savu daļu.
Pašvaldība nākotnē velonovietnēm pievērsīs lielāku uzmanību
Limbažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Māris Beļaunieks atzina, ka pilsēta ir ērta velosatiksmei un tiks arī plānoti vides uzlabojumi, velostatīvu un novietņu izveide nākotnē. – Vajadzētu apzināt vietas, kur akūtāk nepieciešamas velonovietnes, tad pilsētvidē tās pakāpeniski varētu ieviest. Statīviem pie pašvaldības iestādēm varētu ieplānot budžeta līdzekļus. Taču pie privātajām iestādēm, projektu pārbūvei izsniedzot tehniskos noteikumus, varam vien aicināt un norādīt, lai paredz šādas novietnes, – pauda amatpersona. Viņš atzina, ka pagaidām vēl nav saplānojama finanšu situācija (cik var atvēlēt) un nav zināmas velonovietņu izmaksas, taču, raugoties pēc iestāžu prioritātēm, sākotnēji varētu izvērtēt papildstatīvu nodrošināšanu pie izglītības iestādēm. – Ja liela daļa bērnu uz skolu brauktu paši ar velosipēdu, nevis viņus vestu ar automašīnām, nedaudz atrisinātos satiksmes problēmas rudeņos un pavasaros. M. Beļaunieks pastāstīja, ka pašlaik investīciju projektā Tīruma ielā tiek risināts jautājums par gājēju un velosipēdu celiņa pagarinājumu, lai pārvietošanās būtu droša.
Sarunbiedrs pēdējā laikā arī novērojis, ka autovadītāji ir kļuvuši tolerantāki un pieklājīgāki pret kājāmgājējiem un velosipēdistiem. – Personīgi es vēlētos, lai velosipēds pilsētā būtu ne tikai pārvietošanās līdzeklis, bet to novērtētu arī kā labu sporta aktivitāti veselības uzlabošanai. Skriešana pa asfalta segumu kaitē mugurkaulam un ceļgaliem, taču aktīvs dzīvesveids var būt arī veloizbraukumi, un Limbažos tam ir laba infrastruktūra. Arī klimata pārmaiņas piespiedīs vairāk domāt par ekoloģiskiem pārvietošanās līdzekļiem un veidiem, lai CO2 izmešu daudzumu samazinātu. Velosipēds šajā ziņā ir pateicīgs transporta līdzeklis un vēl papildu fiziska aktivitāte. M. Beļaunieks uzskata, ka labs piemērs šādam dzīvesveidam ir Nīderlande un Dānija, kur velosipēdi ir ierasts transportlīdzeklis satiksmē. Latvijā pie tā vēl jāpierod gan pašiem velosipēdistiem, gan citiem satiksmes dalībniekiem. Atklāts paliek arī jautājums par noteikumu vajadzību saistībā ar velosipēdu un veloskrejriteņu novietošanu, jo daudzas citas pilsētas jau saskārušās ar elektroskrejriteņu novietošanas problēmām.
Būtu vērtīgi, ja pārdomāta, ērta un kvalitatīva velovide ar pieejamiem velostatīviem un novietnēm veicinātu iedzīvotāju aktīvāku dzīvesveidu, kā arī mudinātu gan jauniešus, gan pieaugušos atstāt velosipēdus un skrejriteņus tiem paredzētās vietās. Tādējādi būtu droši pašiem un arī ērti citiem iedzīvotājiem.
Rita OZOLIŅA
