Alojas Ausekļa vidusskolas skolotāja Inese Viļumsone pie sava drauga – dižā ozola, kas aug skolas pagalmā un jau četrdesmit gadu vērojis arī viņas gaitas
Alojas Ausekļa vidusskolā ir tradīcija valsts svētkos sumināt tos pedagogus un darbiniekus, kuriem aprit apaļas darba jubilejas. Piektdien svinīgajā sarīkojumā apsveikumus saņēma skolotāja Inese VIĻUMSONE, kura vidusskolā nostrādājusi 40 gadu, un tehniskā darbiniece Lilita Grizlova, kura šim kolektīvam piederīga jau trīs desmitgades. Paldies par līdzšinējo veikumu tika sacīts pedagoģēm Maijai Bašenai, Sarmītei Rozītei un Dacei Vilnei, kuras nolēmušas doties pelnītā atpūtā.
Sākot sarunu ar skolotāju Viļumsoni, vispirms precizējam, ka kopējais viņas pedagoģiskā darba stāžs ir vēl iespaidīgāks – 54 gadi. – Taču tas ir tikai skaitlis. Jā, ir sajūta, ka laiks skrien arvien ātrāk, tomēr es gadus neskaitu.
Par skolotājas darbu viņa sapņojusi jau bērnībā, kas aizritēja Salacgrīvas pusē. – Tolaik vasaras brīvlaikos skolēniem bija jāstrādā, un es vienmēr centos tikt darbā bērnudārzā, aizstāt audzinātājas vai auklītes atvaļinājumos. Pabeigusi Salacgrīvas vidusskolu, plānoja doties studēt vēsturi, taču nobiedējis lielais konkurss. – Nolēmu vienu gadu pastrādāt, kārtīgi sagatavoties un tad stāties universitātē. Brīdī, kad ciemojos pie tantes Lietuvā, piezvanīja klases audzinātāja Aina Jēriņa, kura par savējo gaitām zināja visu. Piezvanīja un teica: “Inesīt, brauc mājās, es tev esmu atradusi piemērotu darbu”. Un šis žiperīgajai meitenei piemērotais darbs bija pionieru vadītājas pienākumi Lāņu skolā. Piekritusi. Lāņos Inese nostrādāja gadu, bet tas ļoti daudz ko mainīja viņas dzīvē. Vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka skola ir īstā vieta. Turklāt jaunā speciāliste iepazinās ar pedagogu Jāni Viļumsonu un pavasarī jau nosvinēja kāzas, pārcēlās uz Ķirbižiem. – Jānis jau bija diplomēts vēsturnieks un skaidrs, ka divi vēstures skolotāji vienā nelielā lauku skolā nav vajadzīgi, tāpēc stāties Vēstures fakultātē vairs nebija īsta pamata. Man piedāvāja strādāt ar jaunākajām klasēm, tad nu loģiska bija izvēle studēt sākumskolas pedagoģiju. Studēšana gan sanākusi ar pārtraukumiem, jo pasaulē nāca bērni. – Mums ir divas meitas Eva un Ivanda – vislabākās, tagad jau arī divi mazdēli un trīs mazmazbērniņi.
Ķirbižos Inese nostrādāja 13 gadu, kad Jāni uzaicināja kļūt par Alojas Ausekļa vidusskolas direktoru. – Nenožēloju, ka pārcēlāmies, kaut Ķirbiži ļoti bija pie sirds, bieži braucām vēl ciemos pie draugiem. Tā nu man tie četrdesmit gadi Alojā aizritējuši. Un strādāju joprojām. Esmu pateicīga kolektīvam, ka viņi mani pieņem, ka esmu vajadzīga. Tas ir ļoti daudz. Inese nosmej, ka atšķirībā no citiem, kam ir dažādi vaļasprieki un aizraušanās, viņas hobijs ir pati dzīve. – Tiešām baudu dzīvi, priecājos par darbu, ģimeni, bērniem un mazbērniem, mazmazbērniņiem, mūsu diviem kaķīšiem, suni…
Pajautāju, kā bija vienā ģimenē saprasties diviem pedagogiem. Inese atsmej, ka Jānis jau vienmēr bijis direktors. Pēc Alojas ilgus gadus Pāles skolā. – Protams, tas ir darbs, kurā brīva laika maz. Jānis vienmēr bijis ļoti apzinīgs un cītīgs, bieži bija skolā līdz vēlam vakaram. Taču pozitīvi ir tas, ka skolotāji viens otru saprot, daudz arī mājās esam runājuši par skolas lietām, pārsprieduši problēmas. Taču vai gan ir kāds darbs, kuram nav garozas. Sevi raksturojot, sarunbiedre teic, ka ir cerīga optimiste, kurai vienmēr kabatā ir arī plāns B. – Allaž ceru, ka viss būs labi. Šobrīd gan pasaulē notiek tik trakas lietas, ka kļūst bail, tomēr es ļoti ceru, ka cilvēki nāks pie prāta…
Skolotāja atzīst, ka viņa parasti labi satikusi ar audzēkņiem. Tiesa, savureiz nākas pateikt arī stingrāku vārdu, jo ir robežas, kas jāievēro. – Mājās vecākiem jau no mazotnes bērniņam ir jāiemāca divi vārdi – drīkst un nedrīkst. Ja tas iemācīts, arī skolā viss ir kārtībā. Ja mājās luteklītim viss atļauts, atnākot uz skolu, rodas problēmas. Īpaši, ja apkārt citi tādi paši lolojumi. Taču pamazām jau visi saprot un pieņem, ka sabiedrībā, kur esi kopā ar citiem cilvēkiem, jārēķinās ar apkārtējiem, ar sabiedrības normām. Skolotāja spriež, ka agrāk skolēni bija klusāki, bailīgāki, tagad dzīvāki un aktīvāki. – Mainās sabiedrība, dzīves ritms, citādāki ir arī bērni. Tā vienkārši notiek. Taču mazie joprojām ir bezgala mīļi. Viņiem tik ļoti vajag pieskriet klāt, pieglausties, samīļoties. Tas nemainās… Un par audzēkņu pieķeršanos ir vislielākais prieks. Tāpat gandarījums, ja salidojumos vai pat nejaušās satikšanās reizēs pienāk klāt braši kungi, nobučo uz vaiga un pasaka: – Paldies, skolotāj!
Inese spriež, ka meitenes ir vieglāk pazīt, taču reizēm ir gandrīz neiespējami noticēt, ka druknais, bārdainais vīrs ir tas trauslais puisītis, kuram viņa mācījusi reizrēķinu. – Parasti nekautrējos skaidri noprasīt: “Kas tu esi?”.
Ieminos, vai varbūt kāds no Viļumsonu bērniem un mazbērniem turpina ģimenes pedagogu tradīcijas. Jaunākā meita Eva tiešām studējusi pedagoģiju un pat gadus desmit nostrādājusi skolā, tad nolēmusi kaut ko mainīt. Aizbrauca uz Norvēģiju, pēc diviem gadiem atgriezās un iestājās Banku augstskolā. Tagad strādā šajā jomā un ir apmierināta. Ivanda ir mediķe, dzīvo un strādā Norvēģijā, bet bieži brauc uz Latviju, arī vecāki ciemojas pie viņas. Abi mazdēli ir precējušies, dzīvo Latvijā, viens – jurists, otrs sākotnēji izvēlējās IT nozari, bet tagad iestājies Vidzemes Augstskolā. – Tas, ka mums nesanāk pedagogu dinastija, nav svarīgi. Katram jādara tas, kas viņam patīk, jāatrod savs ceļš. Es jau sākumā zināju, ka cita profesija man nebūs. Ja tagad arī varētu kaut ko dzīvē mainīt, tāpat būtu skolotāja un nekas cits.
x x x
Pēc sarunas saku skolotājai, ka rakstam vajadzēs arī viņas fotogrāfiju. Daudz nedomājot, viņa atbild, ka gribētu bildēties skolas pagalmā pie milzīgā ozola. – Grūti pat iztēloties, ko visu varenais koks ir redzējis. Tagad četrdesmit gadu vērojis arī mani. 2018. gadā, kad svinējām Latvijas simtgadi, skolotāja savākusi sava drauga zīles, sastādījusi podiņos. Un izlaidumā, kad viņas pēdējās audzināmās klases bērni – 17 ceturklasnieku – bija tikuši līdz 9. klases absolvēšanai, katram uzdāvināja ozola stādiņu. Atmiņai no skolas un viņas, no diženā koka. Lai stāda katrs savās mājās vai veido draugu birzi. – Iestādīju pa zīlītei podiņos arī saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Šie stādiņi vēl aug, meklējam savos laukos Āsterē vietu, kur tos dēstīt.
Lailas PAEGLES teksts un foto
